Savā ja ne gluži cītīgas meditācijas tad kļūmīgu un neērtu situāciju pilnajā mūžā esmu nonācis pie vienas vērtīgas atziņas. Proti, ja man, kaut ko darot, kaut visattālākajās apziņas dzīlēs novīd kaut vismazākā kripata, kaut tikai ēna no nojausmas, ka tas, ko attiecīgajā brīdī daru, no kaut kāda skatu punkta varētu būt stulbi, tad pilnīgi noteikti pēc kāda laiciņa sapratīšu, ka tas bija stulbi. Un rakstot publisku personiskas iekrāsas blogu, tās nav tikai ēnas no pārliecības par visa rakstītā stulbumu… Patiesībā vienīgais normālais neidiotiskais personiska rakstura publisku pārdomu formāts ir tāds kā, piemēram, “veidenbaumam” http://klab.lv/users/veidenbaums/ . Taču tādu izpausmes stilu, tā sacīt, neatļauj mans stāvoklis sabiedrībā, turklāt neesmu tik asprātīgs, nepratīšu ilgstoši ieturēt stilu. Tāpēc apziņa saka: nerakstīt.
Continue reading →