Monthly Archives: November 2008

Maskava – Gailīši

Skaisti citāti

Gribas te kaut ko ierakstīt, bet pašam domas tik neskaidras un neformulējamas, ka nāksies nodarboties ar plaģiātismu. Pirms laba laika lasīju Venedikta Jerofejeva grāmatu Maskava-Gailīši, un tur man ārkātīgi patika šis te:

- Bet kad tu pirmo reizi ievēroji, Veņička, ka esi stulbenis?

- Bet lūk, kad. Kad vienlaikus dzirdēju uzreiz divus pretējus pārmetumus: gan garlaicībā, gan vieglprātībā. Jo, ja cilvēks ir gudrs un garlaicīgs, viņš nenolaidīsies līdz vieglprātībai. Bet, ja viņš ir vieglprātīgs un gudrs – viņš sev neļaus būt garlaicīgam. Bet lūk, es, nīkulis, kaut kā pamanījos savienot.

- Vai pateikt, kādēļ? Tādēļ, ka mana dvēsele ir slima, taču es nelieku to manīt. Tādēļ, ka kopš sevi atceros, es to vien daru, kā simulēju dvēseles veselību, ik brīdi, un tam tērēju visus (visus bez atlikuma) – gan prāta, gan fiziskos, gan kādus vien tīk – spēkus. Lūk, tādēļ arī garlaicīgs… Viss, par ko jūs runājat, viss, kas jūs nodarbina dienu no dienas, – man ir bezgalīgi svešs. Jā. Bet par to, kas nodarbina  m a n i,  – par to es nekad un nevienam neteikšu ne vārda. Varbūt aiz bailēm, ka mani varētu uzskatīt par tērētu, varbūt vēl aiz kaut kā cita, bet tomēr – n e  v ā r d a.

- Atceros, vēl ļoti sen, kad manā klātbūtnē iesāka runāt vai strīdēties par kaut kādām blēņām, es teicu: “Ē! Un kā gan jūs varat ņemties ap šitādām blēņām!” Bet par mani brīnījās un teica: “Kas tad tās par blēņām? Ja jau tās ir blēņas, kas tad nav blēņas?” Bet es teicu: “O, es nezinu, nezinu! Bet ir.”

(Ulda Tīrona tulkojums)

Krīzes tēze

Tēzes & uzsaukumi

Es nezinu, ko psihoterapeiti saka krīzes apsēstiem cilvēkiem, bet es teiktu, ka psiholoģiska krīze iestājas tad, kad tava zemapziņa beidzot ir spiesta apziņai atzīt, ka patiesībā viss ir daudz sliktāk nekā tai (apziņai) līdz šim ir licies un ka pasaulei, kurā apziņa dzīvo, vairs nav vai arī nekad nav bijis nekāda sakara ar realitāti.

Vispār ar ekonomiku varētu būt līdzīgi. Straujās naudas plūsmas karstuma uzpūstajam labklājības līmenim nebija nekāda sakara ar realitāti. Maldīgi likās, ka naudas visur ir daudz un būs vēl un vēl,  bet, tiklīdz plūsma sāka bremzēt, atklājās patiesais naudas daudzums (neko nezinu par makroekonomikas likumiem, visdrīzāk runāju muļķības;)).

Mode ar džinu

Cilvēki & personības, z Post alus + ruma ar kolu pārdomas,

Džin un džina industrija, varat liet gaužas asaras, mana nauda jūsu makos un jūsu dzira manā organismā kādu laiku netiks laista. Vakar biju uz sava slavenā brālēna un Mares modes skati, un tur bija iespējams dabūt tikai džinu vai Martini Asti. Par šampanieti nevarēja būt ne runas, bet pāris džina glāzes noprovēju. Neatceros, kad pēdējo reizi biju to baudījis, bet likās kopumā tā nekas. Uz pasākuma beigām gan sāka sāpēt galva, un sāku jau baiļoties par šo nakti ar karuseļiem gultā un smagu nākamo rītu, taču nebija tik traki, un no rīta jutos pārsteidzoši spirgts. Varētu pat teikt, ka jutos labāk nekā parasti. Valdīja mundrums, darba spars un optimisms. Taču tad pēkšņi ap 16:00 sākās pilnīga gripa. Mani padarīja pilnīgi nelietojamu tieši tādi paši kaulu laušanas un ādas jūtīguma/sāpēšanas simptomi, kādi raksturīgi visādiem vīrusiem. Varētu jau padomāt, ka vienkārši esmu saķēris kādu vīrusu, taču nekādu citu tradicionālo pazīmju nepiedzīvoju – ne man bija temperatūra, ne galva sāpēja, ne kas. Var jau būt, ka tā tomēr ir kāda dīvaina sakritība, taču Džina industrija tomēr kādu laiku cietīs.

Ja runājam par pašu modes skati, tad nejūtos īpaši kompetents, lai izteiktos, bet, kā jau parasti, bija ļoti interesanti paskatīties arī no malas, nepārzinot šīs kultūras parādības nianses. Pirms Rolands bija pievērsis manu uzmanību tam visam, nebiju iedomājies, ka tā patiesībā ir tāda atsevišķa, īpaša mākslas forma, kura var iet tik pat dziļi kā mūzika, glezniecība un kino. Šajā gadījumā runa ir vairāk par modi kā mākslu nekā vienkārši sezonas tendenci, bet te nav ne miņas no tā ārzemju augstās modes balagāna, kuru reizēm bērnībā nejauši manīju TV kaut kad 90. gadu pirmajā pusē. Marei un Rolandam lieliski izdodas uzburt interesantas asociācijas, kas pilnas ar asprātīgām idejām, pilnīgi izpaliekot sajūtai, ka kaut kas tiek radīts tikai tāpēc, lai varētu uztaisīt savu modes skati un lai varētu apgrozīties attiecīgās aprindās. Kopumā jūtu labvēlīgu skaudību, ka ir iespējams nodarboties ar tik interesantām lietām.

(Vēl visām skatēm bija forša mūzika. Un kādā no pauzēm DJ uzlika nejēdzīgās Eirovīzijas Franču Sébastiena Telliera pērli “Divine”, par kuru vispār vajadzēja kaut kad ierakstīt atsevišķu ierakstu! Brīnišķīga dziesma.)