Pirms divām nedēļām beidzot pabeidzu lasīt Beketa Mērfiju. Tā laikam būs visilgāk lasītā grāmata, kuru galu galā esmu arī izlasījis, jo kopš pirmo lapu pārlapošanas būs apritējis apmēram viens gads. Pēcvārdā bija teikts, ka no visiem Beketa romāniem šis esot visvieglak lasāmais. Būtu interesanti palasīt mazāk lasāmos, jo, uzsākot lasīt šo, uzreiz nācās samierināties ar domu, ka pat tīri sižetiski nebūs lemts saprast vairāk kā 30% no visa notiekošā. No sākuma šķita, ka Bekets ar nolūku ir iekļāvis tādas rindkopas, kuru pamatā vispār nav nekādas domas un kuras būtu jāuztver vienkārši kā savstarpēji nesaistītu, bezsakarīgu teikumu virknējumi. Uz beigām tomēr vairāk nosliecos uz pārliecību, ka katram teikumam ir jēga, vienkārši viss ir rakstīts ļoti brīvā stilā apmēram tā, kā cilvēks domā un pauž savas idejas ļoti tuvu domubiedru sabiedrībā, kurā viss ir saprotams no pusvārda un kurā principā tiek runāts tikai “caur puķēm”.

Taču par spīti visai nesaprotamībai, bija ļoti intersanti kaut ko tādu palasīt. Tāds gudrs un gurds, viegli nihilistisks skats uz pasauli ar eksistenciāli nokaitētu skatu (< labais teikums;)). Kaut kad nākotnē noteikti iekopēšu kādus citātus.

Pēcvārds mazliet atsita literatūras stundas, un pievērsa mani vienai mazliet netveramai niansei, kas ietekmē to, kā raugies uz grāmatu un rakstnieku. Kad lasi tādu kārtīgu analīzi viegli zinātniskā garā, tad uzreiz sāk šķist, ka rakstnieks ir kaut kāds pārcilvēks, kuram ir īpašas spējas pārvaldīt savu apziņu un kurš vienmēr domā vismaz trīs līmeņos sarežģītāk par tevi pašu. Protams, tas tā var arī būt, taču visdrīzāk visi zemteksti, pavērsieni un paustās idejas daiļliteratūrā ļoti reti ir pavisam racionāli radušies rakstnieka galvā. Esmu pārliecināts, ka parasti tas notiek samērā iracionāli un nāk vairāk vai mazāk viegli tieši no zemapziņas bez īpašas apziņas piepūles pēc tam, kad kādu laiku esi viļājis galvā noteiktas idejas un pārdomas. Es gan nekādā ziņā nevēršos pret konkrēti šo pēcvārdu vai literatūras analīzi kā tādu. Pēcvārds šķita tieši tāds, kādam tam bija jābūt, jo, protams, ka uz to visu var un vajag paskatīties ar racionālāku, konkrētāku skatu. Tā tikai tāda nianse, kuru pats sevī novēroju un kura reizēm var traucēt lasīt un uztvert grāmatu.

Izlutinātai, izlepušai, slinkai, valdonīgai un kaprīzai. A.Brigadere arī tā domāja.

yeaaaarrrrgggggggh!!!!!!!!! Spēcīgi. Iedvesmojoši. Laikam labākā (krutākā) performance, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Nebūtu man tik gudri padomdevēji apkārt, gandrīz būtu ko tādu palaidis garām. Netraucēja pat Sapņu fabrikas tveice un bezgaiss. Tieši otrādi, vieta ar savu klātbūtnes efektu bija ideāla, stadionā/brīvā dabā tas nebūtu tas.

“Ei, we are getting old, man, we are getting old!”:)))

Post non-existing Scriptum: Šovasar vēl jāmēģina iečekot Dohertiju dzīvajā. Cerams, ap Positivus laiku būs uz brīvām kājām. (Protams, tas būs kaut kas cits.)