Nezinu, vai vainīga noskaņošanās uz pieticīgiem rezultātiem pirms kino apmeklējuma  (zinot vidēji samērā zemo Latvijas kino līmeni, esmu priecīgs, ja visu filmas skatīšanās laiku nav jākaunas aktieru vietā), bet pēc “Seržanta Lapiņa atgriešanās” noskatīšanās biju sajūsmā par filmas kvalitāti. Manuprāt, “Seržanta Lapiņa atgriešanās” ir viena no labākajām latviešu filmām, kas radīta pēc neatkarības atjaunošanas.

Viņiem ir izdevies daudz kas tāds, kas nav sanācis gandrīz nevienam citam (cik nu no jaunajām filmām esmu redzējis):

• Dialogi neradīja samākslotības sajūtu. Manuprāt, tā ir lielākā Latvijas pēdējo gadu kino problēma, kuras iemeslus es nespēju izskaidrot. Skatoties jaunākās latviešu filmas, mani gandrīz vienmēr ir pārņēmis kauns aktieru vietā par neveiklajiem dialogiem. Varētu jau padomāt, ka tas ir tikai tāpēc, ka nav pierasts dzirdēt savu dzimto valodu no kino ekrāniem, taču tas neiztur kritiku – padomju laikos ir radīta vesela virkne filmu, kurās no tādas problēmas nav ne miņas. Tāpat šāda neērtības sajūta nerodas, skatoties latviski ieskaņotās ārzemju filmas. Pirmais tiešām baudāmais rezultāts, manuprāt, bija “Amatieris”, taču “Seržants Lapiņš” to tomēr pārspēj, jo šur tur mazliet ķērās arī “Amatierim” (taču tie bija sīkumi, “Amatieris” arī bija laba filma). Interesanti būtu zināt, kā viņiem tas izdevies un kāpēc citiem parasti nesanāk. Pat Streiča jaunākā filma mazliet cieš no šīs problēmas, lai arī viņa agrīnajos meistardarbos dialogi bija bauda (“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Teātris”). Turklāt “Seržantā Lapiņā” organiskie dialogi ir sanākuši pat ar pilnīgi neprofesionāliem aktieriem, piemēram – ārstiem.
• “Seržantam Lapiņam” izdevās mani vairākās epizodēs kārtīgi sasmīdināt. Tas arī ir ārkārtīgi, ārkārtīgi daudz, un, manuprāt, tas reti sanāk pat Holivudai. Kopš esmu izsmējies par Holivudas standartjokiem (piem., “Viens pats mājās” man bērnībā šķita vienkārši nenormāli smieklīga un asprātīga komēdija, taču tagad diez vai tā spētu no manis izvilināt pat smīnu), priecājos, ja varu šur tur pasmīkņāt.
• Visi tēli un visas epizodes bija dabiskas, ticamas un gana nesamākslotas, un neleca ārā no sižeta plūsmas.
• Nezinu, kā to īsti noformulēt, bet mēģināšu šādi: viņiem izdevies atainot vietējās banalitātes, nepadarot banālu pašu filmu. Visas banalitātes bija gaumīgi iesaiņotas. Tas reti izdodas.

Es nezinu, vai šī filma ir eksportējama kā pērle starptautiskā līmenī, taču priekš Latvijas kino tas noteikti ir izcils sasniegums.