Vakar nolēmu ieskatīties parlatupreteiro.lv mājas lapā un palasīt viņu argumentus, kāpēc tad būtu jāpaliek pie latiem. Tā kā visi argumenti radīja iebildumus, nopriecājos, ka lapā ir komentēšanas iespējas un nobrīnījos, ka neviens eiro atbalstītājs nav mēģinājis diskutēt. Nolēmu būt pirmais un ierakstīju savu viedo komentāru. Sāku ar šādu teikumu: “Pirmkārt, patīkami, ka te nav liegtas komentēšanas iespējas, kas radītu aizdomas par tukšu propogandu.”, bet kaut kā tā nu ir sanācis, ka mans komentārs joprojām ir iesprūdis, gaidot administratora apstiprinājumu. Galu galā nolēmu, ka jāiegriežas savā vecajā un ārkārtīgi ietekmīgajā blogā, un jāpublicē savas domas vismaz šeit:)

Neesmu eksperts, šur tur noteikti kļūdos, bet manā izpratnē tas viss izskatās apmēram šādi:

1. LB arguments par eiro “Lētāka atkarība” tiek atspēkots ar: “Apgalvojums ir nepatiess jau ķēdes pirmajā posmā, jo kredītreitingus nosaka valsts reālā spēja pildīt savas kredītsaistības, nevis iestāšanās vienā vai otrā organizācijā.”

Šis pretarguments ir aplams, jo, lai arī ir taisnība, ka kredītreitingus nosaka valsts reālās spēja pildīt savas kredītsaistības, tomēr, novērtējot šīs spējas, aizdevējs vērtē arī valsts finanšu sistēmas stabilitāti. Latvija ar labām spējām pildīt savas kredītsaistības un eiro noteikti maksās mazāk par kredītiem nekā tikai ar eiro vai tikai ar labām spējām pildīt savas kredītsaistības.

2. LB arguments “Samazināsies valūtu konvertācijas izmaksas” tiek atspēkots ar: “Valūtu konvertācijas izmaksu samazināšana nav salīdzināma ar valsts saimnieciskās neatkarības zaudēšanu.”

Cik nu es saprotu, vienīgā saimnieciskā neatkarība, kuru Latvija pazaudē, ir iespēja vajadzības gadījumā devalvēt latu. Tā kā šī iespēja man nešķiet īpaši vilinoša un es negribētu piedzīvot brīdi, kad Latvijā kāds populists sāks ar to eksperimentēt, esmu gatavs no šādas lieliskas neatkarības iespējas atteikties. T.i. man tā noteikti “ir salīdzināma” vai vismaz ir gana maza maksa par pāreju uz eiro. Līdz ar to, uzskatu šo pretargumentu par balstītu iespējami apšaubāmā pārliecībā, ka Latvija var nākotnē gūt labumu no lata devalvācijas. Tas ir ļoti diskutabls jautājums.

“Jāuzsver, ka valūtu konvertācijas ieņēmumi veido daļu no banku peļņas, tāpēc šo ieņēmumu atņemšanas gadījumā bankas vismaz daļēji šo peļņas zudumu kompensēs ar cenu palielināšanu citiem pakalpojumiem” – te nu būtu jānoskaidro, cik tad lielu peļņas īpatsvaru vietājās bankas gūst no valūtas konvertācijām. Neizslēdzu, ka parlatupreteiro.lv ir taisnība, tomēr sliecos domāt, ka attiecīgo operāciju izmaksas (papildus valūtas fiziska transportēšana, kas kādam ir jāveic, darbinieku algošana, kas apkalpo valūtas maiņu, dažādas citas operācijas), kas atkritīs vai vienkāršosies, un tas, ka banku peļņas daļa no šīs jomas varētu arī būt relatīvi niecīga, pakalpojumu izmaiņu būtisku pieegumu varētu arī nemanīt.

“Ja Latvijas Bankas mērķis tiešām būtu samazināt valūtu konvertācijas izmaksas, to varētu risināt izveidojot tiešu pieeju Latvijas Bankas valūtas rezervēm – elektroniski nodrošinot valūtas konvertāciju pēc centrālās bankas noteiktā kursa”: par šo būtu interesanti dzirdēt kāda speciālista viedokli, bet atkal jau pieļauju, ka šādas operācijas vienalga kaut ko izmaksātu un tādas izmaksas tad kādam arī būtu jāsedz.

3. LB arguments “Finanšu panikas un valūtas kursa risku mazināšanās.” tiek atspēkots ar: “Finanšu panikas iespējamība lielā mērā atkarīga no Latvijas Bankas īstenotās politikas.”

LB apgalvojums būtībā netiek atspēkots. Tas, ka ir arī citi ceļi, kā mazināt finanšu panikas iespējamību, neatceļ faktu, ka tas ir arī viens no eiro papildus ieguvumiem. Ja nu LB vadībā nokļūst kāds, kurš nemāk banku vadīt (kas, pēc jūsu izpratnes jau ir noticis), tad finanšu panikas un valūtas kursa riskus vismaz palīdzēs mazināt eiro.

Runājot par valūtas kursa risku, kuram parlatupreteiro.lv neredzot draudus, jo visa valūta ir nosegta ar rezervēm – tur atkal prasītos kāda speciālista viedokli, bet pieļauju, ka viss nav tik vienkārši. Piemēram, cik esmu dzirdējis, Bankas Baltija lielo procentu biznesa plāns bija, ka lats diezgan droši tiks devalvēts. Tas ir viens gadījums, kad manā izpratnē uz valūtas kursa riska rēķina kāds mēģināja iedzīvoties. Varu iztēloties vēl vienu – kad krīzes laikā palielinājās spiediens devalvēt latu, nevarēja izslēgt, ka daļēji šo spiedienu atbalstīja vai propogandēja arī valūtas spekulanti, kuri saskatīja iespēju devalvācijas brīdī kaut ko nopelnīt uz Latvijas rēķina.

4. LB argumenta “Ārvalstu investīciju pieaugums.” atspēkojumā ir samērā nepārliecinoši argumenti, jo, pirmkārt, tiek atzīts, ka investīciju piesaistē eiro var būt nozīme (“zināma nozīme ir arī finanšu sistēmas stabilitātei”) un pēc tam tiek minēts Latvijas kontekstā ļoti apšaubāms iemesls investīciju apsīkumam, sakot, ka “eiro ieviešanu ieguldītāji drīzāk uztver negatīvi, jo tas samazina attiecīgajā valstī izvietoto ražotāju konkurētspēju (izmaksu pieaugums)”. Es nesaprotu, kā ilgtermiņā eiro palielina izmaksas. Manuprāt, izmaksas vai nu samazinās, vai sliktākajā gadījumā paliek tādas pašas. It īpaši, ja investīcijas notiek, kad pāreja jau notikusi. Kā eiro ražotājiem var palielināt izmaksas?

Šajā punktā vienīgais, kas mani samulsināja un kas var būt labs pretarguments, ir parlatupreteiro.lv minētais Igaunijas piemērs: “Igaunijā pēc eiro ieviešanas ārvalstu investīciju apjoms samazinājās – 2011. gadā kritums bija pat vairākas reizes.” Tā ir interesanta norāde, es labprāt dzirdētu LB atbildi.

Taču, ja nu investīcijām tomēr vajadzētu pieaugt, tad, tā kā investīcijas manā izpratnē ir viens no galvenajiem straujas ekonomiskās attīstības priekšnoteikumiem mūsu valstī, šis man šķiet ārkārtīgi svarīgs punkts, kurš, iespējams, netiek atspēkots.

5. LB “Citi argumenti” tiek atspēkoti ar to, ka augstākminētie argumenti ir atspēkoti, kas, savukārt, manā izrpatnē nav spēkā, jo saskatu kļūdas parlatupreteiro.lv pretargumentos.

Turklāt bez šī visa ir arī ģeopolitiskās piederības jautājums. Zinu, ka daļa nacionālistu pieprasa paturēt latu, bet, manuprāt, nacionālisti pārvērtē savu un latviešu tautas spēku un vēlmi vispār būt par nacionālu valsti nevis par Krievijas satelītvalsti. Pats esmu mūsu nacionālās valsts patriots, izjūtīšu zināmu nostaļģiju pret latu, bet piekrītu tiem, kuri saka, ka tā ir izvēle starp Austrumiem un Rietumiem un pilnvērtīga dalība ES ir neatkarīgas Latvijas interesēs.

—

Vēl tikai jāpiebilst, ka vienīgais, kam parlatupreteiro.lv es pilnībā piekrītu, ir šis te: “Ja Latvijas Banku un valdību tiešām uztrauc mūsu valsts finanšu sistēmas stabilitāte, tad drīzāk būtu risināma ļoti nestabilo nerezidentu noguldījumu pieplūduma problēma Latvijas bankās.”

Atzinība Dūlem. Ģeniāls sauklis. Negaidīju, jo it kā LNT un tā.

Manā skatījumā problēma nav pašos korumpētajos politiķos, bet gan vēlētājos, kuri, skaidri apzinoties viņu korumpētību, atkal un atkal nomet varu viņiem pie kājām.

Iemesli tam ir divi:

1. Lapsas sindroms: nespēja saskatīt atšķirības starp vairāk un mazāk korumpētām partijām. Nespēja atšķirt pāris lakatiņu ievešanu, vienalga, cik mantkārīgos nolūkos, no miljonu shēmām un izrēķināšanās ar neērtām valsts amatpersonām. Vienotība ir būtiski mazāk korumpēta partija par ZZS vai PLL. Nacionālā apvienība šajā Saeimā arī stipri labāk uzvedas, nekā ZZS, PLL un SC.
2. Laimes lāča sindroms: cilvēki domā, ka var atnākt kāds, kurš var atrisināt visas viņu personīgās finansiālās problēmas.

1. sindroma dēļ cilvēki turpina atbalstīt oligarhus, uzskatot, ka citi ir tādi paši.
2. sindroma dēļ cilvēki viļas jebkurā politiskajā partijā tiklīdz tā iegūst varu(, jo tā, ak kāds brīnums, arī nespēj trīskāršot pensijas), un galu galā saskata laimes lāci lielākajā demagogā, kurš ar lētiem trikiem un savu naudu rada visvarena pārcilvēka iespaidu.

Nezinu, vai vainīga noskaņošanās uz pieticīgiem rezultātiem pirms kino apmeklējuma  (zinot vidēji samērā zemo Latvijas kino līmeni, esmu priecīgs, ja visu filmas skatīšanās laiku nav jākaunas aktieru vietā), bet pēc “Seržanta Lapiņa atgriešanās” noskatīšanās biju sajūsmā par filmas kvalitāti. Manuprāt, “Seržanta Lapiņa atgriešanās” ir viena no labākajām latviešu filmām, kas radīta pēc neatkarības atjaunošanas.

Viņiem ir izdevies daudz kas tāds, kas nav sanācis gandrīz nevienam citam (cik nu no jaunajām filmām esmu redzējis):

• Dialogi neradīja samākslotības sajūtu. Manuprāt, tā ir lielākā Latvijas pēdējo gadu kino problēma, kuras iemeslus es nespēju izskaidrot. Skatoties jaunākās latviešu filmas, mani gandrīz vienmēr ir pārņēmis kauns aktieru vietā par neveiklajiem dialogiem. Varētu jau padomāt, ka tas ir tikai tāpēc, ka nav pierasts dzirdēt savu dzimto valodu no kino ekrāniem, taču tas neiztur kritiku – padomju laikos ir radīta vesela virkne filmu, kurās no tādas problēmas nav ne miņas. Tāpat šāda neērtības sajūta nerodas, skatoties latviski ieskaņotās ārzemju filmas. Pirmais tiešām baudāmais rezultāts, manuprāt, bija “Amatieris”, taču “Seržants Lapiņš” to tomēr pārspēj, jo šur tur mazliet ķērās arī “Amatierim” (taču tie bija sīkumi, “Amatieris” arī bija laba filma). Interesanti būtu zināt, kā viņiem tas izdevies un kāpēc citiem parasti nesanāk. Pat Streiča jaunākā filma mazliet cieš no šīs problēmas, lai arī viņa agrīnajos meistardarbos dialogi bija bauda (“Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, “Teātris”). Turklāt “Seržantā Lapiņā” organiskie dialogi ir sanākuši pat ar pilnīgi neprofesionāliem aktieriem, piemēram – ārstiem.
• “Seržantam Lapiņam” izdevās mani vairākās epizodēs kārtīgi sasmīdināt. Tas arī ir ārkārtīgi, ārkārtīgi daudz, un, manuprāt, tas reti sanāk pat Holivudai. Kopš esmu izsmējies par Holivudas standartjokiem (piem., “Viens pats mājās” man bērnībā šķita vienkārši nenormāli smieklīga un asprātīga komēdija, taču tagad diez vai tā spētu no manis izvilināt pat smīnu), priecājos, ja varu šur tur pasmīkņāt.
• Visi tēli un visas epizodes bija dabiskas, ticamas un gana nesamākslotas, un neleca ārā no sižeta plūsmas.
• Nezinu, kā to īsti noformulēt, bet mēģināšu šādi: viņiem izdevies atainot vietējās banalitātes, nepadarot banālu pašu filmu. Visas banalitātes bija gaumīgi iesaiņotas. Tas reti izdodas.

Es nezinu, vai šī filma ir eksportējama kā pērle starptautiskā līmenī, taču priekš Latvijas kino tas noteikti ir izcils sasniegums.

Tā, tas nu ir darīts, negatīvisms bija uzkrājies un bija jāatstāj 2010. gadā. Lai pirms Jaunā gada bilstu kaut ko pozitīvu, jāsaka, ka beidzot nopirku “Lielo patiesību meklējumus”. Ilgi svārstījos, jo nebija pārliecības, ka grāmatā nebūs nosliece uz ezotēriku, kas varētu nebūt 19 Ls vērta, taču pēc grāmatas pāršķirstīšanas rodas iespaids, ka būšu trāpījis desmitniekā – pašlaik šķiet, ka viss grāmatā apkopotais ir virskopa visām ziņāšanu virsotnēm, kuras es kaut kad gribētu iekarot. Tagad tikai nezinu, kā lai izbrīvē laiku, lai to visu izlasītu.

Kopumā 2010. gads bija diezgan saspringta darba pilns. Gada piedzīvojums – ASV apceļošana. Esmu pabeidzis arī kārtējo bezjēdzīgo interneta portālu, par kura lietderību gan principā neesmu domājis, jo galvenais taču ir iedvesma un kodēšanas prieks:) Publcēšu to kaut kad janvārī.

Vai Lato latiņas veicina korupciju?

Ar šo ierakstu nevēlos nomelnot Lato Lapsu. Vēlos tikai oponēt. Uzskatu, ka tieši šāda veida nespēja saskatīt atšķirības, piemēram, starp Repši un Šķēli, Čigāni un Lembergu, Dombrovski un Šleseru arī ir iemesls, kāpēc t.s. oligarhu partijas ir tik ilgi turējušās pie varas un, manuprāt, kropļojušas visu valsts pārvaldi. Tā kā cilvēkiem viņi visi šķiet vienādi, tad viņi izslēdz visus kritērijus un trauksmes signālus, un izvēlas vienkārši foršāko onkuli. Mani jau brīžiem šķebina no dažu Vienotības spices pārstāvju pareizuma (es gan teorētiski esmu pilnīgs anarhists un nihilists), taču, ja pēc Lato latiņām pat viņi ir tādi paši nelieši kā oligarhu partijas, tad es tiešām nespēju iztēloties, kas tad ir tie Lato Lapsas īstie, kuriem būtu jādod rokās vara. Ja Lato Lapsa uzskata, ka viņš pats varētu būt mēraukla, tad es tomēr domāju, ka cits Lato diez vai viņam piekristu.

Liekulības latiņas

Piemēram, tās pašas liekulības latiņas. Ja jau Čigāne ir liekule, kritizējot korumpēto valsts pārvaldi, lai gan pati reiz muitā nav deklarējus pāris lakatiņus, tad, manuprāt, Lato Lapsa sanāk tāds pats liekulis, pārmetot Bendrātei par Kurzemes radio kapitāldaļu iegādi ar Lemberga naudu, pašam strādājot Lemberga galvenā oponenta Stepanova īpašumā esošās avīzes “Telegraf” padomē. Ja jau Čigānes pārkāpums ir ekvivalents oligarhu pārkāpumiem, tad pēc tādas domāšanas Lato rīcība, manuprāt, sanāk ekvivalenta Bendrātes rīcībai. Diez vai cits Lato viņam tik viegli ticētu uz vārda, ka nekādu ietekmi viņš neesot jutis un tikko tādu jutīšot, tūlīt iešot prom. Un diez vai cits Lato neizmestu kādas indīgas piezīmes par to, ka nav jau nekādas norādes īpaši jādod, ja zini, kas tev maksā algu un aptuveni kādas ir viņa intereses. Protams, man pašam tas tā nešķiet. Uzskatu, ka gan Čigānes pārkāpums ir maznozīmīgs un cilvēcīgi saprotams, gan Lato strādāšana “Telegraf” padomē nav nosodāma (atšķirībā no Bendrātes gadījuma, kur arī es saskatu zināmu liekulību no Vienotības puses). Taču cits Lato, no malas skatoties, manuprāt, nomērītu Lato par liekuli.

Kompetences latiņas

Tāpat, manuprāt, Lato ir problēmas arī ar viņa kompetences latiņām, kas ir galvenais, par ko tagad esmu „sacepies”. Lato Lapsa ļoti indīgi vēršas pret politiķiem, kuri parāda kaut kādas nekompetences pazīmes. Youtube klīst video, kur pirms Kristovska dalības budžeta apspriešanā viņš kaunina Kristovski par kompetences trūkumu nodokļu jautājumos. Tāpat Lato pietiek.lv reiz publicēja ļoti indīgu rakstu par jauno Dienu, kura kā ekspertu komentēt Gāzes vada izpumpēšanu esot uzaicinājusi pilnīgi nekompetentu Providus pārstāvi. Tikko tika saražota vesela uz baumu pamata balstīta indīgu rakstu sērija par Kampara nekompetenci, kuros tika apgalvots, ka Kampars Putinam esot piedāvājis pirkt gāzi par gāzes biržas SPOT cenām (lai gan Kampars ir samērā bieži runājis par gāzes biržu un SPOT cenām, un iespējamā nekompetence šajā jautājumā šķiet mazliet apšaubāma, bet, protams, precīzi nezinu).

Nevēlos ne aizstāvēt politiķu nekompetenci, ne jauno Dienu, taču vienlaikus Lato nav nekādu problēmu publicēt nekompetentus apgalvojumus savos rakstos. Vēl vairāk, viņam nav nekādu problēmu iesniegt nekompetentu iesniegumu KNAB un Ģenerālprokuratūrai, un pēc tam, kad tie tiek pamatoti noraidīti, viņš nevis mēģina saprast, vai nav kļūdījies, bet gan ceļ skandālu par šo iestāžu nolaidību. Subjektīvi apšaubu Lato kompetenci viņa spriedumos par Latvijas Bankas un Repšes rīcību Bankas Bantija bankrota gadījumā, kā arī par FKTK rīcību Parex bankrota draudu gadījumā, taču neesmu speciālists, tāpēc lai nu paliek. Tomēr ir vismaz viens konkrēts gadījums, kad Lato Lapsa ir sarakstījis pilnīgas muļķības, demonstrējot diezgan smagu paviršību un nekompetenci.

Proti, 2010. gada pirmajā pusē Lato Lapsa publicēja rakstu, kurā apgalvoja, ka, spriežot pēc Repšes deklarācijas, Repše 2009. gadā ir veicis aizdomīgu darījumu, kurš izskatoties pēc dāsnas Belokoņa dāvanas. Paralēli Lato Lapsa iesniedza iesniegumu KNAB. Tagad, kad KNAB, kārtīgi izpētot šo iesniegumu, to noraidījakā nepamatotu, Lato apvainoja KNAB, ka viņi atsakoties šo lietu izskatīt pēc būtības, un pārsūdzēja šo KNAB lēmumu Ģenerālprokuratūrā.

Papētot to visu sīkāk, ir skaidri redzams, ka Repše ir ieguldījis naudu ieguldījumu fondā, fonds divu gadu laikā ir nesis nelielu peļņu, un Repše šo naudu ar visiem procentiem ir izņēmis. Taču tā vietā, lai kārtīgi izpētītu Repšes deklarācijas, Lato Lapsa tikai pavirši papēta uzņēmuma datus, un, neko no tā visa nesaprotot, sajauc fondā ieguldītos līdzekļus ar uzņēmuma pamatkapitālā ieguldītajiem, un vieglu roku nomelno gan Repši, gan KNAB.

Lietas būtība ir sekojoša:

Repšem ar Belokoņu pieder kopīgs uzņēmums “Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība”, kurš pārvalda ieguldījumu fondu „B&R Global One”. Šī uzņēmuma pamatkapitālā Repše ir ieguldījis 90 000 LVL. 2008. gadā Repše ieguldīja arī pašā fondā (nevis uzņēmuma pamatkapitālā) savu naudu – apmēram 145 000 EUR vērtībā, kļūstot par fonda vērtspapīru 124 849.48 EUR vērtībā turētāju (acīmredzot pazaudējot ap 15% fonda vērtības krišanās dēļ un droši vien kaut kādu komisijas maksu dēļ). 2008. gadā kopumā fonda akcijām krītas vērtība par 11.15%, taču 2009. gadā fonda akciju vērtība ceļas par 31.75%. 2009. gadā Repše vienā brīdī pārdod savas fonda akcijas un deklarē, ka par šo fonda daļu pārdošanu saņēmis 148 353.68 EUR, nopelnot ap 19% no tiem 2008.gada beigu 124 849.48 EUR, kas atbilst fonda akciju vērtību kāpumam 2009.gada laikā un, manuprāt, sanāk pat stipri zem tā (gada beigās akcijām vajadzēja nest 31.75% peļņu). Repše nepārdod savas uzņēmuma kapitāldaļas, un arī 2009. gadā viņa īpašumā paliek kapitāldaļas 90 000 LVL apjomā.

2008. gada darījumus ar fonda daļām Repše uzrāda kā:

Rezultātā Repše 2008. gadā pirmo reizi uzrāda sekojošus sev piederošus vērtspapīrus, kuru summa atbilst attiecīgajiem darījumiem, atskaitot kaut kādus zaudētos 11% un droši vien kādas komisijas maksas:

2009. gadā Repše, savukārt, deklarē sekojošu darījumu:

Un 2009. gadā vairs neuzrāda attiecīgos vērtspapīrus.

Lato Lapsa visu pilnīgi saputro. Pirmkārt, Lato nesaprot, ka “B&R Global One fonda daļas” ir tas pats, kas “Akciju sabiedrības “Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība”" emitētie vertspapīri. Sadaļā „darījumi” Repše acīmredzot norāda, ko tad viņš precīzi ir pircis un pārdevis, taču sadaļā „īpašumā esošie vērtspapīri” viņam ir jānorāda vērtspapīru emitējusī iestāde, kas acīmredzot nesakrīt ar fonda nosaukumu un kam droši vien nav nemaz jāsakrīt. Lai arī Repše 2008. gadā uzrāda darījumu “B&R Global One fonda daļu pirkšana”, un viņš uzrāda, ka viņam pieder vērtspapīri, kurus emitējis uzņēmums, kas šo fondu pārvalda un emitē tā vērtspapīrus, Lato paziņo: “Taču Repšes 2008. gada amatpersonas deklarācijā nav norādīts, ka viņa īpašumā 2008. gada beigās vispār būtu bijušas šādas B&R Global One fonda daļas. Savukārt Repšes 2009. gada amatpersonas deklarācijā nav norādīts, ka viņš 2009. gadā pirms šādu daļu pārdošanas tās būtu iegādājies.”. Vienlaikus viņš konstatē, ka 2008. gadā Repšes īpašumā parādās kaut kādi ”Akciju sabiedrības “Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība” vērtspapīri, kuri 2009. gadā atkal pazūd, laikam ar domu, ka tā viss kļūst vēl mistiskāks…

Otrkārt, Lato skatās, ka uzņēmums ir cietis zaudējumus, un laikam nesaprot, ka uzņēmuma zaudējumi nav saistīti ar fonda ienākumiem vai zaudējumiem. Zaudējumus cieš tie 90 000 LVL, kurus Repše ieguldījis uzņēmumā, taču, ja fondi nes peļņu, tad fondos ieguldītā nauda pelna. Cik noprotu (neesmu speciālists), pats fondu pārvaldošais uzņēmums pelna tikai no starpniecības pakalpojumiem, un, ja maz cilvēku iegulda savu naudu šajā fondā, tad starpniecības pakalpojumi neatpelna administratīvos izdevumus, un fonda pārvaldnieks strādā ar zaudējumiem. (Pieļauju, ka pirmajos gados tādiem sevi nepierādījušiem fondiem tā varētu arī būt normāla parādība, bet nezinu, netēlošu ekspertu.) Ja Repše Belokoņam būtu pārdevis uzņēmuma daļas par tiem 140 000 LVL, tad, protams, rastos jautājumi, bet, kā redzams no 2009. gada deklarācijas, viņš nav tos 90 000 aizticis.

Turklāt, manuprāt, Repše ar šiem darījumiem ir nopelnījis tikai ap 3000 EUR, jo 2008.gadā viņš, pērkot un pārdodot a/s “Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība” emitētās „B&R Global One fonda daļas”, ir ieguldījis ap 145 000 EUR, bet 2009.gadā izņēmis ap 148 000 EUR! Tā vērtība 125 000 EUR vērtība droši vien ir tā, kura vērtspapīriem bija gada beigās, kad fonda akciju vērtība kopš gada sākuma bija kritusies par 11.15%, un no kuras ir atskaitītas visādas fonda komisijas maksas.

Es saprotu, ka vienkāršs cilvēks, deklarācijas pavirši pārlasot, var saputroties. Var gadīties, ka es pats kaut kur kļūdos ar skaitļiem, bet visi Lato apvainojumi, ka pirms tam tādas fonda daļas Repše neesot uzrādījis un ka uzņēmums ir nesis zaudējumus, tāpēc nekādai peļņai parādīties nevajadzētu, ir pilnīgas muļķības. Var neattapties, ka “B&R fonda daļas” kā vērtspapīrus emitē “”Akciju sabiedrība “Belokoņa un Repšes ieguldījumu pārvaldes sabiedrība”" (lai arī pietiek tikai apmeklēt fonda interneta mājas lapu), taču pirms publicēt nomelnojošus rakstus pusgada garumā, pirms iesniegt KNAB iesniegumus par kriminālprocesa uzsākšanu, pirms pārsūdzēt noraidītos iesniegumus Ģenerālprokuratūrā, apsūdzot KNAB nolaidībā, varbūt ir vērts parbaudīt, vai neesi tomēr ko pārpratis? Vai tā saucamā analītiskā žurnālistika gadījumā nesanāk pat nekompetentāka nekā tie nekompetentie ministri? Bail pat iedomāties, kā kāds cits Lato būtu par šādu žurnālistu paņirgājies kādā savā 2010. gada Latvijas „vēstures” pārskatā…

Sabiedrība tikmēr, ticot tādiem žurnālistiem uz vārda, cepas – ha, hā, redz kā KNAB vienus liek cietumā, bet otrus tādus pašus attaisno. Interesanti, vai šis žurnālists pēc tam kaut kad vismaz atvainosies un atzīs savu kļūdu un nekompetenci? Pagaidām viņš turpina to pašu apsūdzību sēriju, lai arī komentētāji pie viņa rakstiem ir norādījuši uz šo kļūdu. Taču pat tad, ja viņš atzīs, ka ir kļūdījies, sabiedrībā vienalga šādu muļķību iespaidā nostiprināsies pārliecība – Repše tur kaut ko netīru ir bīdījis un KNAB dažus kaut kad ir piesedzis.

Ķeriet lapsu aiz astes…

Lato Lapsu noteikti var cienīt par viņa drosmi. Lai arī cik neviennozīmīgi vērtētu viņa pasaules uzskatus, vērtību sistēmas un žurnālistikas garadarbus, jāuzsauc bravo par uzdrīkstēšanos asi kritizēt visus, neatkarīgi no viņu ietekmes. Lielāko daļu viņa grāmatu arī var uzskatīt par ieguldījumu Latvijas korupcijas apkarošanā, jo tādas ir bijušas nepieciešamas, lai skaidri pateiktu, kas ir kas. Uzskatu arī, ka viņš ir godīgs, un visi apgalvojumi par Lato pērkamību visdrīzāk ir muļķības. Manuprāt, viņam tiešām visi šie cilvēki, par kuriem viņš ķengājas, riebjas. Jautājums ir, kāpēc un kas tad ir tie, kuri viņam neriebjas un kuriem būtu jābūt visu šo politiķu vietās. Pirms tas ir noskaidrots, ir grūti spriest, vai pie ķengām pret visu Latvijas valsts pārvaldi ir vainojamas citiem ļoti augstu uzstādītas latiņas, politiska opozīcija, nostalģija pēc PSRS vai sazin kas cits, kā arī ir grūti spriest, cik intelektuāli pamatotas ir šīs ķengas. Nīče uzsauktu bravo šai tieksmei uz pārcilvēku, taču vienlaikus, manuprāt, uzstādot tādas latiņas, kādas Lato uzstāda sev un kādas citiem, noķengāt var jebkuru, pat pašu Lato Lapsu, un atliek tikai izvēlēties tos, kurus noķengāt gribas.

Raksti:

Lato par Čigāni: http://www.pietiek.com/raksti/kapec_cigane_nav_ne_par_grasi_labaka_vai_godigaka_par_bendrati

Lato par nekompetento Dienu: http://www.pietiek.com/raksti/vai_dienas_jaunajam_redzejumam_pietiks_mulku

Lato par Repšes deklarāciju 2010. gada aprīlī: http://diena.lv/lat/politics/hot/zurnalists-lapsa-ludz-sakt-kriminalprocesu-pret-repsi-par-vina-finansu-darijumiem

Lato par Repšes deklarāciju un KNAB 2010. gada oktobrī: http://www.pietiek.com/raksti/kapec_knab_netiek_gala_ar_repses_darijumiem

Lato par Repšes deklarāciju un KNAB 2010. gada decembrī: http://www.pietiek.com/raksti/knab_nevelas_parbaudit_repses_finansu_darijumus_pec_butibas

Repšes deklarācijas apskatāmas šeit: http://www6.vid.gov.lv/VID_PDB/VAD

B&R global one finanšu pārskati un informācija par fondu: http://www.global1invest.lv/?object_id=3913

Visas partijas ir puslīdz vienādas. Atšķiras vienīgi partiju nacionālās intereses un korumpētības līmenis.

Godīgam politiķim praktiski nav iemeslu nepieņemt tautai labāko lēmumu. Korumpētam politiķim tādi ir.

Latvijā visas partijas nav vienādi korumpētas. Ir vairāk korumpētas, un ir mazāk korumpētas partijas:

• Ir tādas partijas, kuras vada tādi cilvēki un kuras lepojas ar tādiem biedriem, kuri ir iesaistīti visas Latvijas līmeņa korupcijas skandālos.
• Taču ir arī tādas partijas, no kuru rindām nākas pazust visiem, kuri tiek saistīti ar korupcijas skandāliem.
• Protams, nav nevienas partijas, kuru biedri “nesasmērētos”. Atšķirīgais ir partiju galvgaļi, kā arī attieksme pret šiem biedriem.

Iemesls, kāpēc Latvijā ir augsts korupcijas līmenis, ir vēlētāji, nevis politiķi. Vēlētāji nespēj saskatīt šīs atšķirības starp vairāk un mazāk korumpētām partijām.

(Un, ja kas, “neoligarhiskā” Pēdējā partija visdrīzāk ir oligarhisko partiju projekts, lai atņemtu balsis neoligarhiskajām partijām.)

Nebūtu varējies iedomāties, ka man jebkad raizes sagādās vulkāniskie pelni.

Svaigākās ziņas par vulkānisko pelnu mākoņu esošo un prognozējamo pārvietošanos laikam ir apskatāmas šeti:

http://www.metoffice.gov.uk/aviation/vaac/vaacuk_vag.html

Ja interesē, ko Eyjafjallajökulls dara pašlaik, tad var skatīties trīs live web kameras:

http://eldgos.mila.is/eyjafjallajokull-fra-thorolfsfelli/

http://eldgos.mila.is/eyjafjallajokull-fra-fimmvorduhalsi/

http://eldgos.mila.is/eyjafjallajokull-fra-valahnjuk/

Vai ir atšķirība starp parastu bibliotēku un elektronisku bibliotēku?

Jā, protams. Teikt, ka starp e-bibliotēku un parasto bibliotēku nav atšķirības, var tikai apmaldoties valodā un abstraktajos reālās pasaules modeļos.

Nu labi, diez vai varēšu ļoti labi pamatot tik stingru un pārintelektuālu apgalvojumu, atstāšu to tikai tāpēc, ka man tas ļoti patīk. Ierakstīšu arī Twitterī;)

Kāpēc tas nav viens un tas pats? Tāpēc, ka izdevējiem ir iebildumi pret e-bibliotēkām, bet nav iebildumu pret parastajām bibliotēkām. Manuprāt, ar to pietiek, lai pierādītu, ka pastāv kaut kādas pietiekami būtiskas atšķirības. Ja likums šo atšķirību neidentificē, tad visdrīzāk ir jāmaina likums.

Kas ir šīs atšķirības? Man nāk prātā divas, taču varbūt ir arī citas:

1. Tas, ka uz parasto bibliotēku pašam ir jāiet grāmatai pakaļ, tur ir jāpiereģistrējas, jāglabā kaut kāda bibliotēkas kartiņa (nez, varbūt tagad vairs tā nav) un pēc tam vēl tās grāmatas pašam jānes atpakaļ. Šajā konkrētajā kontekstā šī šķietami nebūtiskā bibliotēkas jēdziena sastāvdaļa kļūst ļoti būtiska. Iet pakaļ labai grāmatai parastajā bibliotekā ir mazliet sarežģītāk nekā vienkārši to nopirkt veikalā. Lasīt grāmatu e-bibliotēkā, savukārt, ir daudz vienkāršāk nekā iet tai pakaļ uz veikalu. Patērētāji ir slinki un atrodas nepārtrauktā laika trūkumā.

2. Tas, ka vienlaicīgi ir pieejams ierobežots skaits attiecīgās grāmatas kopiju. Ja e-bibliotēkā viņi ierobežotu vienlaicīgi lasāmo grāmatu skaitu, pat tad tās grāmatas tur būtu daudz biežāk pieejamas nekā parastajās bibliotēkās, kuru klients tās mēdz noturēt pie sevis daudz ilgāk. Pašas labākās vecās grāmatas (tādas kā, piemēram, Sartra Nelabumu, pirms tas tika atkal pārpublicēts), es parasti neesmu varējis bibliotēkās atrast.

Vai likumi šīs atšķirības neidentificē? Pavirši pārskrienot pāri Bibliotēku un Autortiesību likumiem ar Ctrl-F, es sliektos uz apgalvojumu, ka likumi tomēr e-bibliotēkas darbības īsti neatļauj. “Reproducēšanas” jēdziens nav skaidri definēts, tomēr Autortiesību likums pantā par bibliotēku tiesībām atsevišķi izceļ reproducēšanu ciparu formātā, sakot, ka “Reproducēt ciparu formātā atļauts tikai tādus darbus, kuri publicēti Latvijā un nav pieejami komerciālā apritē, ciktāl vienošanās ar autoru nenosaka citādi.” Tomēr, piemēram, Bibliotēku likuma punktā par darbu reproducēšanu priekš invalīdiem “reproducēšana” varētu nozīmēt arī savādāka veida kopijas, tā kā pavisam vienkārši tas varbūt arī nav. Jebkurā gadījumā, neesmu jurists un slinkums arī iedziļināties vēl vairāk.

P. non existing S. Man nav nekāda sakara ar Vīksnu, kura ir iesniegusi to prasību par e-bibliotēkas serveru arestiem:) Man ir cits uzvārds, manējais beidzas ar “e”:) Neesmu arī pret šo projektu. Tas dara daudz laba, īpaši – palīdzot invalīdiem, un ceru, ka viņi atradīs kādu risinājumu, strādājot kopā ar izdevējiem un vienojoties par kaut kādu samaksas sadali, un varbūt bezmaksas pieeju invalīdiem, kuri tāpat parastās grāmatas nepirktu.

Es pat teiktu, ka, ja paši latviešu rakstnieki un tulkotāji tiešām tajā visā nesaskata sev nekādus draudus, tad  e-bibliotēka ir jāatļauj, kaut vai mainot likumus. Lai tās izdevniecības grimst!

————————

Jāpapildina: palasīju abus likumus vēlreiz – kļūdījos, reproducēšana ir pavisam precīzi definēta Autortiesību likumā. Starp citu, satori.lv ir publicēta diezgan izskaidrojoša intervija ar e-bibliotēkas pārstāvi. Juridiski Latvijas likumdošanā tas viss ir pinķerīgi, neiedziļināšos.

Vakar piedalījos galda futbola turnīrā. Ņemot vērā, ka vismaz kādus 9-10 mēnešus nebijām spēlējuši, tad stiprākajā komandas komplektācijā 1 uzvara un viens zaudējums un mazliet vājākajā komplektācijā nepalikšana sausā bija gana labs rezultāts. Būs jāpiedalās vēl.

Prognozēju šim sporta veidam lielu nākotni. Varētu teikt, ka pašlaik šeit tas vēl atrodas avangarda stadijā, taču visdrīzāk pamazām kļūs arvien populārāks. Ātri veidojas atkarība.