E-bibliotēka parastā bibliotēka

Vai ir atšķirība starp parastu bibliotēku un elektronisku bibliotēku?

Jā, protams. Teikt, ka starp e-bibliotēku un parasto bibliotēku nav atšķirības, var tikai apmaldoties valodā un abstraktajos reālās pasaules modeļos.

Nu labi, diez vai varēšu ļoti labi pamatot tik stingru un pārintelektuālu apgalvojumu, atstāšu to tikai tāpēc, ka man tas ļoti patīk. Ierakstīšu arī Twitterī;)

Kāpēc tas nav viens un tas pats? Tāpēc, ka izdevējiem ir iebildumi pret e-bibliotēkām, bet nav iebildumu pret parastajām bibliotēkām. Manuprāt, ar to pietiek, lai pierādītu, ka pastāv kaut kādas pietiekami būtiskas atšķirības. Ja likums šo atšķirību neidentificē, tad visdrīzāk ir jāmaina likums.

Kas ir šīs atšķirības? Man nāk prātā divas, taču varbūt ir arī citas:

1. Tas, ka uz parasto bibliotēku pašam ir jāiet grāmatai pakaļ, tur ir jāpiereģistrējas, jāglabā kaut kāda bibliotēkas kartiņa (nez, varbūt tagad vairs tā nav) un pēc tam vēl tās grāmatas pašam jānes atpakaļ. Šajā konkrētajā kontekstā šī šķietami nebūtiskā bibliotēkas jēdziena sastāvdaļa kļūst ļoti būtiska. Iet pakaļ labai grāmatai parastajā bibliotekā ir mazliet sarežģītāk nekā vienkārši to nopirkt veikalā. Lasīt grāmatu e-bibliotēkā, savukārt, ir daudz vienkāršāk nekā iet tai pakaļ uz veikalu. Patērētāji ir slinki un atrodas nepārtrauktā laika trūkumā.

2. Tas, ka vienlaicīgi ir pieejams ierobežots skaits attiecīgās grāmatas kopiju. Ja e-bibliotēkā viņi ierobežotu vienlaicīgi lasāmo grāmatu skaitu, pat tad tās grāmatas tur būtu daudz biežāk pieejamas nekā parastajās bibliotēkās, kuru klients tās mēdz noturēt pie sevis daudz ilgāk. Pašas labākās vecās grāmatas (tādas kā, piemēram, Sartra Nelabumu, pirms tas tika atkal pārpublicēts), es parasti neesmu varējis bibliotēkās atrast.

Vai likumi šīs atšķirības neidentificē? Pavirši pārskrienot pāri Bibliotēku un Autortiesību likumiem ar Ctrl-F, es sliektos uz apgalvojumu, ka likumi tomēr e-bibliotēkas darbības īsti neatļauj. “Reproducēšanas” jēdziens nav skaidri definēts, tomēr Autortiesību likums pantā par bibliotēku tiesībām atsevišķi izceļ reproducēšanu ciparu formātā, sakot, ka “Reproducēt ciparu formātā atļauts tikai tādus darbus, kuri publicēti Latvijā un nav pieejami komerciālā apritē, ciktāl vienošanās ar autoru nenosaka citādi.” Tomēr, piemēram, Bibliotēku likuma punktā par darbu reproducēšanu priekš invalīdiem “reproducēšana” varētu nozīmēt arī savādāka veida kopijas, tā kā pavisam vienkārši tas varbūt arī nav. Jebkurā gadījumā, neesmu jurists un slinkums arī iedziļināties vēl vairāk.

P. non existing S. Man nav nekāda sakara ar Vīksnu, kura ir iesniegusi to prasību par e-bibliotēkas serveru arestiem:) Man ir cits uzvārds, manējais beidzas ar “e”:) Neesmu arī pret šo projektu. Tas dara daudz laba, īpaši – palīdzot invalīdiem, un ceru, ka viņi atradīs kādu risinājumu, strādājot kopā ar izdevējiem un vienojoties par kaut kādu samaksas sadali, un varbūt bezmaksas pieeju invalīdiem, kuri tāpat parastās grāmatas nepirktu.

Es pat teiktu, ka, ja paši latviešu rakstnieki un tulkotāji tiešām tajā visā nesaskata sev nekādus draudus, tad  e-bibliotēka ir jāatļauj, kaut vai mainot likumus. Lai tās izdevniecības grimst!

————————

Jāpapildina: palasīju abus likumus vēlreiz – kļūdījos, reproducēšana ir pavisam precīzi definēta Autortiesību likumā. Starp citu, satori.lv ir publicēta diezgan izskaidrojoša intervija ar e-bibliotēkas pārstāvi. Juridiski Latvijas likumdošanā tas viss ir pinķerīgi, neiedziļināšos.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

You may use these HTML tags and attributes: <a href="" title=""> <abbr title=""> <acronym title=""> <b> <blockquote cite=""> <cite> <code> <del datetime=""> <em> <i> <q cite=""> <strike> <strong>