Reizēm šķiet, ka sarunvaloda ir gandrīz vai obligāts priekšnosacījums tam, lai cilvēks vispār domātu. Doma=teikums sarunvalodā. Programmēšanai tomēr ir izdevies manī nostiprināt pārliecību, ka sarunvalodas loma var būt pilnīgi nebūtiska.

Te būs šī varenā teorija:
———–

Nosauksim to, ka mēs kaut ko saprotam vai izdomājam par loģisku sistēmu (piemēram, to, ka, lai atvērtu durvis, ir jānospiež uz leju durvju rokturis.)

Neviena loģiskā sistēma galvā nav formulēta ar vārdiem. Loģiskās sistēmas likumi neglabājas galvā ierakstīti valodiskās konstrukcijās.

Valoda nav obligāts priekšnosacījums ne lai šo sistēmu apgūtu, ne lai to izmantotu, kā arī ne lai to uzlabotu vai lai atrastu tajā kļūdas.

Mēs vispār nedomājam ar vārdiem. Vārdi ir sekas domām. Mēģinot domu izteikt vārdos, mēs varbūt vienīgi palīdzam tai strukturēties, tā atrod līdzīgas loģisko sistēmu konstrukcijas, un vai nu nomaldās no oriģinālās domas (kas patiesībā noteik samērā bieži) vai arī atrod tajā kļūdas (taču valoda nav obligāts nosacījums, lai šādas kļūdas atrastu).

Nododot informāciju citiem ar valodas starpniecību, mēs tikai apstāstam patieso loģisko sistēmu un ceram, ka otram ar valodas starpniecību izdosies uzkonstruēt tai identisku sistēmu.

Bez valodas palīdzības ir iespējams izdomāt arī pavisam sarežģītas loģiskās sistēmas.

Politika ir nepatīkams un visu atmosfēru bojājošs temats, pēc kura paliek slikta pēcgarša. Biju apņēmies par to te pilnīgi noteikti nerakstīt, tomēr visas tās nesakarīgās muļķības prasās laukā. Tad apmierināšu savas zemapziņas vēlmes un visu sametīšu kopā vienā milzīgā sviestainā čupā, lai ir miers.

Tēzes un uzsaukumi par korupciju:

• Politiķa godīgums ir svarīgāks par gudrību. Godīgam politiķim nekas netraucē pajautāt padomu un izvēlēties sabiedrībai optimālāko risinājumu. Gudrs, bet negodīgs politķis izvēlēsies sev izdevīgāko risinājumu. (Starp citu, vēl divas bīstamas īpašības, kas var liegt izvēlēties optimālākos risinājumus un kuras nereti ir novērojamas gan politiķos, gan citur sabiedrībā, ir nespēja atzīt savas kļūdas (muļķi parasti domā, ka kļūdās tikai muļķi)  un nepārvarama vēlme uzspiest savu sākotnējo viedokli, kas balstīta bailēs pazaudēt savu autoritāti.)
• Pilnībā izskaust korupciju nav iespējams, taču Latvija tam nav pat tuvu. Iepriekšējās vēlēšanās uzvarēja partijas, kuras visas lepojas ar ļoti apšaubāmas reputācijas biznesmeņiem kā savām autoritātēm. Neviena no šīm partijām neizjūt nekādu sabiedrības spiedienu, kas liktu viņām uztraukties par savu tēlu korupcijas apkarošanas jomā. Ir tieši otrādi. Protams, ir skaidrs, ka partijās vienmēr darbosies daudzi cilvēki, kuri katrs nāks ar savām interesēm un vērtību sistēmām, un lielā mērā uzskatīs pievienošanos partijai par izdevību, kā iekļūt turīgu cilvēku kārtā. Tas ir normāli, no tā neizvairīties. Taču svarīgi ir panākt, lai partijas to nosodītu! Tām ir jābaidās no jebkuras korupcijas ēnas!
• Labējo partiju programmas lasīt nav vērts. Nozīme ir tikai partiju godīgumam. Lielos vilcienos, neskaitot korupcijas diktētās ievirzes, visas labējās partijas ir vienādas.
• Izskaužot korupciju, vidējais iedzīvotāju labklājības līmenis augs. Tiks pieņemti sabiedrības un valsts labklājībai optimālākie risinājumi.
• Izskaužot korupciju, dzīvosim skaistākās pilsētās. Ir sabūveti tik daudz nejēdzīgi un neglīti triangula bastioni…
• Izskaužot korupciju, dzīvosim vidēji drošākā, brīvākā un taisnīgākā valstī. Politskā korupcija veicina korupciju un draugu būšanu visās valsts iestādēs, kas rada draudus vārda brīvībai un nevienlīdzīgā līmenī nostāda cilvēkus atkarībā no tā, ir vai nav viņiem kāda “aizmugure”. Valsts vara zaudē savu neitralitāti. Protams, dažiem tas nozīmē lielāku drošību un brīvību uz citu rēķina:) Mazie zagļi saņem lielākus sodus, lielie nesaņem nekādus.
• Un visbeidzot, lai paliktu godīgs pret sevi, jāatzīst, ka, izskaužot korupciju, savā ziņā dzīve kļūs garlaicīgāka un politika un ierēdniecība kļūs pilnīg bezpersoniska un radīs pelēkas mašinērijas iespaidu, kas, protams, ir negatīvi, bet laikam jau ir tā vērts.

Lai palielinātu uzticēšanos valsts varai tagad:

• Internetā jāpublicē detalizēts valsts budžets ērti pārskatāmā un viegli analizējamā formā. Sistēma, kura sastāvētu no hierarhiska kokveida pārlūka kreisajā pusē un detalizētas informācijas paneļa labajā pusē, ir vienkārša un tās izstrādei praktiski nevajadzētu maksātu neko (varu uzkodēt bez maksas divu, trīs mēnešu laikā;)). Hierarhiski uzdodot ievadīt datus, arī datu ievade praktiski neprasītu nekādu laiku. Ir nepieciešama tikai “politskā griba”, t.i., vienkārši jāgrib. Tad sabiedrība vai nu saprastu, ka viss ir kārtībā un neko daudz vairāk optimizēt nav iespējams, vai arī nāktu klajā ar lieliskiem priekšlikumiem, kas būtu optimizējams, un nebalsotu par partijām, kuras tam pretojas.
• Jāveic un jāpublicē neatkarīgs valsts pārvaldes audits. Vēlams, lai to veiktu kādi ārvalstu eksperti.
• Partijas jāfinansē no valsts līdzekļiem. Mehānisms droši vien ir sarežģīts, taču tas ir vienīgais veids, kā pārtraukt atkarību no “negodprātīgiem uzņēmējiem”. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Protams, pilnībā visas problēmas tas neatrisinātu, taču ļautu iesaistīties politikā tādiem, kuri nevēlas nekādas saiknes ar atsevišķiem mūzikas pasūtītājiem.
• Jāaizliedz partiju reklāmas, tā vietā veicinot publiskas diskusijas un konkrētu atbilžu sniegšanu uz vēlētāju jautājumiem. Reklāmas ir tukša demagoģija. Nekādu citu informāciju tās vēlētājiem nesniedz.

Lai attīstītu mūsu valsti ilgertmiņā:

• Daudzu gadu garumā ir jāiegulda daudzi miljoni zinātnē, taupot citās nozarēs. Paralēli būtu jāizveido institūcijas, kas pētītu un nodrošinātu šo projektu komerciālo potenciālu izpēti un realizāciju. Tas ir vienīgais veids, kā varam iegūt uzņēmumus ar augstu pievienoto vērtību. Protams, ka tā būtu loterija un 90% no naudas tiktu nomesta zemē un vienkārši apēsta, taču agri vai vēlu tam būtu jānes atdeve. Jebkurā gadījumā zinātnieki nebūtu tā sliktākā sabiedrības daļa, kurai mazliet iedzīvoties uz valsts rēķina. Es gan nešaubos, ka “darītāji” šo ideju viegli spētu sabojāt.
• Jāiegulda izglītībā. Zemas kvalifikācijas darbaspēka nozarēs nevarēsim konkurēt ar Ķīnu un citām zemāka attīstības līmeņa valstīm un labākajā gadījumā turēsimies mazliet virs šo valstu dzīves līmeņiem. Somijas panākumu atslēga ir izglītības sistēma.

Krīze 2008:

• Pie krīzes smaguma ir vainojama TP/LPP/LC/ZZS koalīcija. Jau sen tika skandināts par smago piezemēšanos. Neviens neieklausījās. TB ekonomiskā programma tika ignorēta. JL mēģinājumi izveidot bezdeficīta budžetu tika novērsti. Tika skandināts “gāzi grīdā” un “treknie gadi”. Kā viens piemērs jāmin tas, ka, ja valst būtu iekrājusi vēl tikai 300 miljonus, PVN varētu nepalielināt, līdz ar to nesarežģījot visu tik smagi, kā nācās darīt tagad.
• Parex bankas pārņemšana bija pareizs lēmums. Banka ir ekonomiskās sistēmas sastāvdaļa. Ja banka bankrotē, tiek satricināta visa sistēma. Nezaudētu tikai akcionāri un pāris noguldītāji. Pastarpināti tas skartu daudzus citus.
• Par Parex bankas problēmām pirms pārņemšanas lēmuma nekas nebija publiski jāstāsta. Tas tikai veicinātu to, ka nauda tiktu ņemta ārā aizvien lielākos apmēros un beigās banka kļūtu neatveseļojama.
• PVN palielināšana visām precēm pēc kārtas bez detalizētas izvērtēšanas ir haltūra.
  • Principā PVN palielināšanas iemesli vispār nav skaidri. Cik noprotu, vienīgais iemesls ir valsts budžeta ienākumu palielināšana, lai arī tradicionāli PVN krīzes apstākļos mēdz pazemināt, lai veicinātu tirdzniecību. Vai ilgtermiņā (tuvāko divu, trīs gadu laikā) ienākumi tiešām palielināsies? Jeb patēriņš pazemināsies un daudzas nozares tiks nobeigtas pa visam? Vai doma ir tāda, ka vājākās nozares ir jāiznīdē, lai rastos kaut kas spēcīgāks?
  • Bija jāizvērtē katra nozare atsevišķi. Nezinu, kāpēc tika pieņemts lēmums palielināt visiem, sīkāk neko īpaši nepētot. Vienīgie apsvērumi, kurus varu iedomāties, varētu būt tādi, ka principā nodokļa palielināšana apdraud visas nozares un ja sāktu pētīt katru atsevišķi, nepaaugstinātu nevienam:) Tomēr grūti iedomāties, kāpēc tā netika darīts. Nodokļa palielināšana, piemēram, viesnīcu biznesam, šķiet ļoti apšaubāma. Tūristi dod ienākumus daudzām nozarēm. Vai tiešām tas deva kādu labumu pat īstermiņā?
  • Nedrīkstēja palielināt PVN grāmatām. Vērtīgu grāmatu tulkošana tik mazai auditorijai jau tā ir diezgan nerentabla nozare un brīnos, ka kaut kas vispār tiek darīts. Vai tiešām PVN palielināšana šajā nozarē spēj nest kādus papildus ienākumus? Rezultāts būs mazāki ienākumi un sabiedrības kultūras līmeņa pazemināšanās. Tikmēr miljoni mierīgi turpina ripināties ”iedvesmojošu” kultūras celtņu būvniecības virzienā.
• Bija plāns kredīta saņemšanai. Nekāda cita plāna nav. Par to liecina Rimševica komentāri un zemnieku izmisums.
• Pašreizējā koalīcijas ietvaros valsts pārvaldes optimizācija būs kosmētiska un balstīta tikai uz zemāko ierēdņu algu ”optimizāciju”. Subjektīva pārliecība.

Dažādi:

• Valsts uzņēmumi tomēr ir (bija) jāprivatizē. Ilgi nesapratu, kāpēc valsts nevar paturēt pāris labi pelnošus uzņēmumus, ar kuriem apmaksāt, piemēram, pensijas. Atnāca “darītāji” un sapratu. Visi šie uzņēmumi vairāk vai mazāk kļūst par viegli gūstamas naudas avotiem atsevišķiem indivīdiem. Otrs iemesls ir tas, ka trūkst optimizācijas motivācijas un galu galā uzņēmums kļūst nekonkurētspējīgs vai nav vairs tik izdevīgs saviem uzturētājiem – valstij. Sarežģītāk, protams, ir ar monopoluzņēmumiem.
• Pabrikam un Štokenbergam tomēr vajadzēja taisīt labēju partiju. Daudzi cilvēki ir vīlušies TP, bet vienlaicīgi dažnedažādu iemeslu dēļ izjūt nepatiku pret Repši un Kalnieti un nevēlas balsot par sociālistiem. Viņiem nav nevienas puslīdz nopietnas labējas partijas, par ko balsot. SCP varēja būt laba alternatīva.

Es nezinu, ko psihoterapeiti saka krīzes apsēstiem cilvēkiem, bet es teiktu, ka psiholoģiska krīze iestājas tad, kad tava zemapziņa beidzot ir spiesta apziņai atzīt, ka patiesībā viss ir daudz sliktāk nekā tai (apziņai) līdz šim ir licies un ka pasaulei, kurā apziņa dzīvo, vairs nav vai arī nekad nav bijis nekāda sakara ar realitāti.

Vispār ar ekonomiku varētu būt līdzīgi. Straujās naudas plūsmas karstuma uzpūstajam labklājības līmenim nebija nekāda sakara ar realitāti. Maldīgi likās, ka naudas visur ir daudz un būs vēl un vēl,  bet, tiklīdz plūsma sāka bremzēt, atklājās patiesais naudas daudzums (neko nezinu par makroekonomikas likumiem, visdrīzāk runāju muļķības;)).

Visgaršīgākais alus pasaulē ir vakara (dienas/rīta) pirmais alus. (Alus garšīgums ir apgriezti proporcionāls attiecīgajā brīdī kunģī esošajam alus daudzumam.) Visnegaršīgākais alus pasaulē ir pats pirmais nogaršotais alus. (Alus negaršīgums ir apgriezti proporcionāls dzīves laikā kunģī pabijušajam alus daudzumam.)

“Tu vienīgais domā, ka esi tas, kas tev pieder”, nevis “tu esi tas, kas tev pieder”. Uz citiem tev piederošo mantu kolekcija praktiski neatstāj nekādu iespaidu, un tu pats esi vienīgais, kurš uzskata, ka tas kaut ko citu acīs maina. Continue reading →

Nopietnībai nav pamata.