“Tu vienīgais domā, ka esi tas, kas tev pieder”, nevis “tu esi tas, kas tev pieder”. Uz citiem tev piederošo mantu kolekcija praktiski neatstāj nekādu iespaidu, un tu pats esi vienīgais, kurš uzskata, ka tas kaut ko citu acīs maina.

Atceros, ka bērnībā reizēm automašīnā, braucot garām sabiedriskā transporta pieturā stāvošiem cilvēkiem, esmu sajuties tāds kā svarīgāks un pārāks par viņiem. Taču pats, stāvot pieturā, pret tiem, kuri brauc garām automašīnās, nekad neesmu izjutis neko vairāk par pilnīgu vienaldzību. Gribētos jau, protams, pieņemt, ka es vienīgais esmu tāds nemateriālists un izlecējs, taču, ja tā padomā, patiesībā personīgi nepazīstu nevienu cilvēku, par kuru varētu teikt, ka cita cilvēka mantu kolekcija kaut cik būtiski varētu mainīt viņa iespaidu par šo cilvēku.

Varbūt vienīgais, ko ir iespējams ar mantām panākt, ir, lai tie, kuriem ir mantas, šo dīvaino, vienpusējo pārākuma sajūtu neattiecina uz tevi. Taču šīs mantas visdrīzāk neko nemainīs to cilvēku acīs, kuriem tādas mantas nav vai kuriem ir daudz foršākas tieši tāda paša veida mantas. Pārfrazējot: “man vajag tādas pašas mantas, kādas ir tev, lai tu maldīgi nedomātu, ka esi pārāks par mani (jo tu taču tāds nemaz neesi)”.