Pirmo reizi ar šo psiholoģisko fenomenu nosauktu vārdā sastapos pirms pāris gadiem Haruki Murakami grāmatā “Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tas atsauca atmiņā kaut ko, kas vēlīnos pusaudžu un tiem sekojošā pārejas vecuma gados, vārdos neformulēts, šķietami spēlēja būtisku lomu manā ikdienā. Tagad tas, ka īstai domāšanai neatliek laika, kā arī visa automātiski ritošā ikdienišķo notikumu ķēdīte kaut kā ir aizslaucījusi šo drūmo padarīšanu prom, taču neesmu pārliecināts, vai uz visiem laikiem. Continue reading →