Pirmo reizi ar šo psiholoģisko fenomenu nosauktu vārdā sastapos pirms pāris gadiem Haruki Murakami grāmatā “Aitas medīšanas piedzīvojumi”. Tas atsauca atmiņā kaut ko, kas vēlīnos pusaudžu un tiem sekojošā pārejas vecuma gados, vārdos neformulēts, šķietami spēlēja būtisku lomu manā ikdienā. Tagad tas, ka īstai domāšanai neatliek laika, kā arī visa automātiski ritošā ikdienišķo notikumu ķēdīte kaut kā ir aizslaucījusi šo drūmo padarīšanu prom, taču neesmu pārliecināts, vai uz visiem laikiem.
Un tā, citēšu, kā to formulējis Murakami (Ingūnas Beķeres tulkojums):
- Pats galvenais te ir vājums, – Žurks sacīja. – Viss sākas ar to. Tu saproti to vājumu?
- Visi cilvēki ir vāji.
- Vispār – jā, – Žurks sacīja, uzsizdams vairākus knipjus ar pirkstiem. – Bet tādus vispārīgus pieņēmumus var sarindot nezin cik. Es tagad runāju par personiskām lietām.
Es klusēju.
- Vājums ir kaut kas tāds, kas tevi pūdē. Kā gangrēna. Es to sapratu jau pusaudža gados, un to es vienmēr esmu jutis. Tāpēc es aizvien esmu bijis tik viegli aizkaitināms. Kaut kas tevī pūst, un tu to jūti. Vai tu saproti, kā tas ir?
Es, ietinies segā, klusēju.
- Varbūt tu nesaprot, – Žurks turpinājua. – Varbūt tevī nekā tāda nav. Lai nu kā, tas ir vājums. Vājums ir līdzīgs iedzimtai slimībai. Lai kā tu nopūlētos, tu nevari pats sevi izdziedēt. Nevar tā – sasist plaukstas – un slimība pagaisīs. Pamazām kļūst siktāk.
- Kāds vājums?
- Visāds. Ētisks vājums, apziņas vājums un tad – pašas esības vājums.
Es pasmējos. Šoreiz man izdevās pasmieties. – Ja tā sāk runāt, tad taču nav neviena cilvēka, kas nebūtu vājš.
- Nerunāsim vispārības. Es taču pirmīt jau to pateicu. Protams, visiem cilvēkiem ir savs vājums. Bet patiess vājums ir tikpat reti sastopams kā patiess spēks. Tu nepazīsti vājumu, kas nemitīgi velk tumsā. Nezini, ka pasaulē kaut kas tāds vispār pastāv. Ir kas tāds, ko nevar ietvert tik lielās vispārībās.
Es klusēju.
- Tāpēc es pametu pilsētu. Es negribēju, visiem redzot, grimt vēl dziļāk. Ieskaitot tevi. Veins pats klīzdams pa nepazīstamām vietām, es vismaz nesagādāju nevienam nepatikšanas.[...]
Ja pats sevi nevar izdziedēt, kas (kurš) var?
Aitas medīšanas piedzīvojumos Murakami šo tēmu tikai mazliet aizskar un vismaz šajā grāmatā nekādus citus secinājumus kā vien to, ka kaite nav ārstējama, nesniedz.
Man pašam tas viss vēl tāds neskaidrs.
Pretēji minētajam citātam, pēdējā grāmata, kas mani lika aizdomāties par sabiedrības mehānisko darbību…un cerību par kontroli… bija ”Bads”.
Bezcerības iemiesojums, kas pierāda, ka gribas spēks kopā ar likumsakarībām ir vienīgais, kas dzen uz priekšu… bet negarantē sekmīgu eksistenci….
…tikai eksistenci…
manuprāt, bez patiesa vājuma apzināšanās nav iespējama patiesa spēka iegūšana. bet pirmais otro, protams, negarantē.
man žēl Žurka tai stāstā bija. žēl ka viņš nespēja.
vēl.
“Tagad tas, ka īstai domāšanai neatliek laika, kā arī visa automātiski ritošā ikdienišķo notikumu ķēdīte kaut kā ir aizslaucījusi šo drūmo padarīšanu prom, taču neesmu pārliecināts, vai uz visiem laikiem.”
ti, prioritāra ir mehāniska eksistence?
Jā, diemžēl mehāniska eksistence pašlaik ir ar augstāku prioritāti:) Taču esības vājuma gadījumā tā aizslaucīšana ir šīs mehāniskās eksistences pluss. Esības vājums iet bezgalīgos mīnusos, darbojas kā visa prieka antitēze un galu galā kļūst pārāk nomācošs un bīstams.
Mehāniskā eksistence gan pati par sevi arī var būt bezgala nomācoša, ja par to sāk domāt, taču tai ir viens pluss – tā – hā – domāt pārāk bieži neļauj;) Rezultātā ir tikai jāpārdzīvo pāris krīzītes šad un tad, teiksim, reizi gadā, un viss ir oki doki:)))
Ja runājam par Žurku, tad lielā mērā tieši šī vājuma dēļ viņā iemiesojās aita, kura bija bezgala spēcīga un laikam arī mazliet ļauna, vai arī atradās viņpus laba un ļauna ar nelielu noslieci uz ļaunumu.