Lai arī kā šķietami zinātne ir attīstījusies, un par sevi un visu apkārt notiekušo zinām daudz, daudz vairāk nekā, piemēram, pirms gadiem 200, man ir radies iespaids, ka praktiski nevienā nozarē neviens neko kopumā tā īsti arī nesaprot. Tā kā, ja vēlam cilvēkam nodzīvot foršu un piepildītu dzīvi, diez vai būtu prātīgi viņam propogandēt tādu vērtību sistēmu, kas augstu vērtētu padziļinātu prātuļošanu par kādu no zinātnes nozarēm, kurām nav tieša ietekme uz attiecīgā cilvēka ikdienu. Tā var pazaudēt savus labākos gadus, un beigās tikai saprast, ka neko te nevar saprast. Varbūt vienīgi ir vērts palasīt to pašu Nīči, lai saprastu to, ka neviens te neko nesaprot, katrs visu tulko tā kā viņam labāk un tāpēc nav jāklausās, ko citi tev stāsta. Pievērsties mēģinājumiem padziļināti kaut ko saprast var tikai tad, ja ir tāda iracionāla vēlme. Un varbūt arī tādā gadījumā ir vērts aiziet pie psihoterapeita, lai šo vēlmi noņem.

Tā kā diez vai sataisīšos pie psihoterapeita, tad vēlos uzskaitīt tās pāris konkrētās tēmas, kuras mani kuru katru brīdi var pārņemt savā varā neatkarīgi no apkārtējiem apstākļiem un pie kurām es ļoti labprāt ķertos klāt jau tagad, ja vien man nebūtu jāstrādā un pēc tam jāatpūšas un jāizklaidējas. Tās ir:

• Abas Einšteina relativitātes teorijas. Tie ir pamati tam, cik daudz esam sapratuši par to, kas ir laiks un kas ir pasaule. Tikko pārdzīvoju diezgan intensīvu aizraušanos šajā jomā. Pilnīgi viss bija kļuvis sekundārs – darbs, ģimene, izklaides… Tagad kaut kā mazliet esmu atgājis, šo to arī izdevās saprast. Tomēr līdz E=mc² jēgas saprašanai vēl īsti netiku.
• Kvantu fizika un kvantu datori. Arī – kas ir laiks, pasaule un kas vispār ir realitāte. Ar kvantu fiziku ir saistīti visādi ārkārtīgi interesanti fizikāli fenomeni, idejas par paralēlām realitātēm (http://www.qubit.org/people/david/Articles/Frontiers.html) utt. Šī patiesībā ir lieta, kas glābj mani no fizikas, jo šķiet tik sarežģīta, ka, nonākot līdz tai, vienmēr sāku zaudēt interesi par šo zinātnes nozari.
• Neironu tīkli – izpratne šajā jomā varbūt ļaus mazliet vairāk saprast, kā konstruējas domāšana.
• Freida psihoanalīze (vismaz jāmēģina izlasīt latviski izdotās ievadlekcijas psihoanalīzē) – maldi par apziņu kā mūsu garīgās dzīves centrālo virzītājspēku.
• Junga arhetipi – iedzimtas(?) psiholoģiskas konstrukcijas un ar tām saistītās emocijas mūsu zemapziņā.
• Pavlova pētījumi par četriem temperamentiem – varbūt palīdzēs saprast, kāpēc ikdienā parasti uzvedos kā flegmatiķis un pie tam vēl jūtos slikti kā tāds. Varbūt arī raisīsies kādas domas par nervu darbības tipa ietekmi uz vērtību sistēmas konstruēšanos.
• Vitgenšteina “Loģiski filosofiskais traktāts” un “Filosofiskie pētījumi” – šķiet, var meklēt atbildes uz jautājumiem, kas ir valoda un loģika, cik liela ir valodas loma filozofijā un mūsu domāšanā vispār,
• Gēdela nepilnības teorēma – kas vispār ir matemātika? Līdz ar to arī, kā vispār darbojas mūsu loģiskā domāšana. Te gan būs jāpalasa vēl kaut kas no kāda cita, taču arī, kā iespējams, ka ir dažādas loģikas? (visdrīzāk, studējot priekšmetus par loģiku LU, esmu par to mācījies, bet īsti sapratis to tā arī neesmu; visdrīzāk jāsāk arī būs ar prof. Podnieka tīmeklī publicētajām pārdomām šajā sakarā)
• Jāpalasa arī vēl šis tas no Nīčes, lai gan kaut kādā ziņā ar viņa domām esmu puslīdz iepazinies, ja tas vispār ir iespējams.