Savā ja ne gluži cītīgas meditācijas tad kļūmīgu un neērtu situāciju pilnajā mūžā esmu nonācis pie vienas vērtīgas atziņas. Proti, ja man, kaut ko darot, kaut visattālākajās apziņas dzīlēs novīd kaut vismazākā kripata, kaut tikai ēna no nojausmas, ka tas, ko attiecīgajā brīdī daru, no kaut kāda skatu punkta varētu būt stulbi, tad pilnīgi noteikti pēc kāda laiciņa sapratīšu, ka tas bija stulbi. Un rakstot publisku personiskas iekrāsas blogu, tās nav tikai ēnas no pārliecības par visa rakstītā stulbumu… Patiesībā vienīgais normālais neidiotiskais personiska rakstura publisku pārdomu formāts ir tāds kā, piemēram, “veidenbaumam” http://klab.lv/users/veidenbaums/ . Taču tādu izpausmes stilu, tā sacīt, neatļauj mans stāvoklis sabiedrībā, turklāt neesmu tik asprātīgs, nepratīšu ilgstoši ieturēt stilu. Tāpēc apziņa saka: nerakstīt.

Tomēr ir vēl viena atziņa, kuru par sevi savu 26 gadu vecumā esmu guvis. Proti, ja manī dzimst vēlme kaut ko darīt, tad mana zemapziņas gudrākā daļa un apziņa var protestēt, cik vien vēlas, zemapziņas mazohistiskākā daļa neliksies mierā līdz nebūšu to izdarījis. Tā kā ir skaidrs, ka ātrāk vai vēlāk tomēr atsākšu nodarboties ar savu pārdomu publisku izstādīšanu.

Vispār varu atrast arī divus puslīdz sakarīgus iemeslus, kāpēc man to tomēr darīt. Pirmkārt, jaunībā nepieciešams kaut kā izpausties, ļaujot vaļu instinktiem. Ja nekas cits, tad tas vismaz novērsīs muļķīgas, vecumam pagalam neatbilstošas izpausmes vēlāk. Katrā ziņā apdomība jaunībā ir nevēlama parādība. To ir teicis arī kāds atzīts filozofs. Es gan vairs neatceros kurš, bet šķiet, ka tas bija no tiem kārtīgajiem un pareizajiem – tāds kā Kants.

Otrs iemesls ir tas, ka man sāk likties, ka iesūno smadzenes. Jūtu, ka pārlieku intensīvas kodēšanas un aktīvas komunikācijas trūkuma rezultātā sāku pārvērsties par Homēru Simpsonu. Iekšēji viss it kā liekas loģiski un sakarīgi, bet tikko veru vaļā muti, lai spertu laukā kādas pārdomas, tā ārā nāk kaut kāds nesakarīgs sviests. Runā un brīnies, cik nesakarīgi viens cilvēks var runāt. Protams, kāds teiks, ka nevis blogs ir jāraksta, bet jāsāk aktīvāk komunicēt ar cilvēkiem realitātē. Taču man sāk likties, ka ir jau par vēlu. Esmu tik dziļi iegrimis kaut kādā fantāziju pasaulē, ka jāizvēlas kāds drošāks veids, kā sakārtot domas un tā sacīt atgriezties pie cilvēkiem.

Nojaušu ka ir arī citi Freidiska rakstura iemesli, kāpēc vēlos rakstīt blogu, taču apziņai tie netiek pasniegti kā galvenie.

Un tātad: rakstīt…