Viena lieta, kas man mazliet traucē skatīties Džilindžera izrādes, ir tas, ka tās jāskatās Dailes teātrī. Globālos mērogos neiebilstu pret mākslu kā līdzekli šokēšanai, taču Latvijas apstākļos parasti to kaut kā nespēju īsti pieņemt, un jūtos neērti gan mākslinieka – šokētāja, gan vairāk vai mazāk šokētā skatītāja vietā. Varbūt tāpēc, ka tas mēdz izskatītites pārāk pašmērķīgi vai samāksloti, bet varbūt man patiesībā vienkārši nepatīk “šokmāksla”, un globāli to spēju pieņemt, jo tas nav tik personiski. Nezinu.

Jebkurā gadījumā uzskatu, ka tā ir mana problēma, un neapgalvoju, ka Dailes teātrim būtu jāšķiras no Džilindžera vai otrādi. Izrāde man patika. Kaut kādā mega alternatīvā puspagrabā vai fabrikā ar avangardisku auru un brīvdomīgu publiku, piemēram, aliņiem vai ruma glāzēm rokās, es to būtu noskaitījies ar tīru baudu bez jelkādas neērtības sajūtas. Man atkristu visi iebildumi, gan par stilistisku bardaku (pārmērīgu kiču) un pārmērīgi skaļu mūziku, gan – pats galvenais – par pārmērīgu necenzētu vārdu lietošanu, kas parasti Džilindžera izrādēs ir pārāk pašmērķīga – “redz, rādīsim tiem provinciāļiem, ka māksla nav tikai romantiskas skroderdienas”, un kas līdz ar to nav organiski, nekādā veidā nebagātina, neatdzīvina tēlus,  tos – tieši otrādi – padarot samocītus. Ja tas viss ir pensionāru šokēšanai, tad mani tas neinteresē. Ja spēju no tā distancēties, tad izrāde var pārvērsties priekš manis samērā baudāmā pasākumā. Jāsaka gan, ka kopumā šoreiz visi šie elementi šķita normas robežās un nebija tik traki, cik man palicis atmiņā no pāris citām redzētajām Džilindžera izrādēm.

Kristīne Belicka ar visu savu tēlu bija izcila (un nesaku to tikai tāpēc, ka viņa vienā epizodē izģērbās (gaumīgi!):))! Būs jāpaseko viņas turpmākajai daiļradei. Bet tā visi aktieri bija labi, Kristīnes Nevarauskas biznesa sieviete arī bija ideāla.