Vakar noskatījos jauno latviešu filmu un nebūtu jau nekāds te īstais bluogmens, ja neuzklabinātu savas pārdomas.

Galvenais, par ko biju sajūsmā, bija tas, ka man nebija neērti aktieru vietā, klausoties viņu dialogos. Es nezinu, kas bija noticis ar latviešu kino pēc padomju ēras beigām, bet neveiklo dialogu dēļ nebija iespējams paskatīties nevienu seriālu vai filmu. Citur vairāk, citur mazāk, taču bez savas epizodes sarkšanai šķietami neiztika neviena filma. Īpaši, ja bija mēģināts iespraust kādu netradicionālāku, modernāku sarunu. Sāka nostiprināties sajūta, ka visi aktieri kļuvuši katastrofāli neprofesionāli, par spīti tam, ka visās vecajās padomju laiku filmās – Limuzīnos, Emīlos, Velna kalpos, Teātros utt. – viss bija vairāk nekā kārtībā. Amatieris patīkami pārsteidza. Šeit tikai pašā sākumā kaut kas varbūt nebija pilnīgi ideāli, kā arī vietām varēja just, ka galvenais varonis ikdienā krievu lamu vārdus laikam īsti nelieto, taču kopumā dialogi bija izcili realizēti, prieks bija klausīties.

Izlasīju arī Naumaņa recenziju KD. Lielā mērā pievienojos sajūsmai un lielākajai daļai domu. Jāpiekrīt, Continue reading →