Noskatījos Džārmuša Limits of Control. Ļoti patika mūzika, pilsētu un dabas skati, krāsas un tie pāris epizodēs parādītie mākslas darbi. Mūzika vietām atkal atsauca kaut ko no The Doors.
Pirms pāris dienām noskatījos arī Vīrus, kuri skatījušies uz kazām. Daudz foršu joku. Likšu komēdiju topā.
Politika
prom,
uz leju
.
.
.
.
.
.
Ilgi biju klusējis. Iemesls tam ir kārtējie divi pasaules iekarošanas plāni, ar kuriem esmu nodarbojies pēdējo pusgadu brīvajā laikā. Taču tikko pamanīju šadu bildi – http://zinas.nra.lv/latvija/politika/2848-popularakais-politikis-lembergs.htm , un tas manī radīja vēlmi uzrakstīt par Eināru.
Par Eināru man ir viena pagalam subjektīva un principā nepierādāma, tomēr dziļi nostabilizējusies pārliecība. Einārs ir ārkārtīgi, pat neveselīgi godīgs cilvēks. Godīgāku politķi vispār nav iespējams atrast ne Latvijā, ne ārzemēs. Pat Obamam es šajā ziņa uzticētos mazāk.
Tāpēc statistikas bildē es velku paralēles ar zināmiem aptuveni 2000 gadus seniem notikumiem. Protams, nav viņš nekāds svētais, taču ir diezgan fascinējoši no malas pavērot, kā pūlis izvēlas tieši visgodīgāko politķi par galveno grēkāzi un vienu no vislielākajiem iespējamajiem šī paša pūļa apzadzējiem par savu vismīļāko politķi.
Patiesībā tas varētu arī nebūt paradokss, ja vien tauta vienlaicīgi nečīkstētu, ka pie varas ir zagļi. Ja tautai vienkārši principā patiktu visādi vairāk vai mazāk veikli zagļi un apčakarētāji, jo tas atbilstu temperamentam vai kaut kam citam, tad par zagļiem tauta tā arī teiktu: “O! To es saprotu! Tā vajag mācēt sazagties! Bet tas Einārs ir slims. Kā var negribēt mazliet kaut ko pazag?” un viss būtu tikai loģiski. Taču šoreiz tas nebūs paradoksa atrisinājums. Ir tikai maza daļa tādu TP vai LPP atabalstītāju, kuri varbūt tā tiešām domā. Lielākā daļa sabiedrības tomēr apzagšanu uzskata par galveno ļaunumu.
Man ir teorija, ka paradoksa atrisinājums ir jāmeklē zemapziņā un intuīcijā. Lielākā tautas daļa intuitīvi jūt, ka, tiklīdz paši tiktu pie attiecīgas iespējas, tā nespētu turēties pretī kārdinājumam mazliet pakāst naudu no kādas mazāk pieskatītas tērcītes. Tam ir nepieciešams daudz lielāks spēks nekā vidusmēra cilvēks spēj iztēloties. Uzduroties šādai tērcītei, prāts vienmēr atradīs simtiem attaisnojumu, lai no tās kaut tikai mazliet pasmeltos. Līdz ar to principiālāka personība biedē, šķiet neizprotama, kā no citas planētas, un prāts galu galā viņu nostāda ārpus “savējo” loka, un laika gaitā pamazām apaudzē ar visādiem mīnusiem, līdz apziņā nostiprinās totāls monstrs.
Otrs iemesls, kāpēc Eināru tauta ienīst, varētu būt tas, ka pie mums tomēr valda bara kults un savādākos cilvēki ienīst. Par to liecina galvenais it kā nievājošais epitets “marsietis”. Šāds epitets var būt ar negatīvu pieskaņu tikai kolektīvisma kultūrā, kur visiem jābūt vienādiem. Es personīgi to uztvertu kā komplimentu. Vienmēr esmu centies uzsvērt un lepoties ar to, ka esmu savādāks nekā pārējais pelēkais bars, lai arī tā varbūt nemaz nav patiesība.
Pirms divām nedēļām beidzot pabeidzu lasīt Beketa Mērfiju. Tā laikam būs visilgāk lasītā grāmata, kuru galu galā esmu arī izlasījis, jo kopš pirmo lapu pārlapošanas būs apritējis apmēram viens gads. Pēcvārdā bija teikts, ka no visiem Beketa romāniem šis esot visvieglak lasāmais. Būtu interesanti palasīt mazāk lasāmos, jo, uzsākot lasīt šo, uzreiz nācās samierināties ar domu, ka pat tīri sižetiski nebūs lemts saprast vairāk kā 30% no visa notiekošā. No sākuma šķita, ka Bekets ar nolūku ir iekļāvis tādas rindkopas, kuru pamatā vispār nav nekādas domas un kuras būtu jāuztver vienkārši kā savstarpēji nesaistītu, bezsakarīgu teikumu virknējumi. Uz beigām tomēr vairāk nosliecos uz pārliecību, ka katram teikumam ir jēga, vienkārši viss ir rakstīts ļoti brīvā stilā apmēram tā, kā cilvēks domā un pauž savas idejas ļoti tuvu domubiedru sabiedrībā, kurā viss ir saprotams no pusvārda un kurā principā tiek runāts tikai “caur puķēm”.
Taču par spīti visai nesaprotamībai, bija ļoti intersanti kaut ko tādu palasīt. Tāds gudrs un gurds, viegli nihilistisks skats uz pasauli ar eksistenciāli nokaitētu skatu (< labais teikums;)). Kaut kad nākotnē noteikti iekopēšu kādus citātus.
Pēcvārds mazliet atsita literatūras stundas, un pievērsa mani vienai mazliet netveramai niansei, kas ietekmē to, kā raugies uz grāmatu un rakstnieku. Kad lasi tādu kārtīgu analīzi viegli zinātniskā garā, tad uzreiz sāk šķist, ka rakstnieks ir kaut kāds pārcilvēks, kuram ir īpašas spējas pārvaldīt savu apziņu un kurš vienmēr domā vismaz trīs līmeņos sarežģītāk par tevi pašu. Protams, tas tā var arī būt, taču visdrīzāk visi zemteksti, pavērsieni un paustās idejas daiļliteratūrā ļoti reti ir pavisam racionāli radušies rakstnieka galvā. Esmu pārliecināts, ka parasti tas notiek samērā iracionāli un nāk vairāk vai mazāk viegli tieši no zemapziņas bez īpašas apziņas piepūles pēc tam, kad kādu laiku esi viļājis galvā noteiktas idejas un pārdomas. Es gan nekādā ziņā nevēršos pret konkrēti šo pēcvārdu vai literatūras analīzi kā tādu. Pēcvārds šķita tieši tāds, kādam tam bija jābūt, jo, protams, ka uz to visu var un vajag paskatīties ar racionālāku, konkrētāku skatu. Tā tikai tāda nianse, kuru pats sevī novēroju un kura reizēm var traucēt lasīt un uztvert grāmatu.
Izlutinātai, izlepušai, slinkai, valdonīgai un kaprīzai. A.Brigadere arī tā domāja.
yeaaaarrrrgggggggh!!!!!!!!! Spēcīgi. Iedvesmojoši. Laikam labākā (krutākā) performance, ko pēdējā laikā esmu redzējis. Nebūtu man tik gudri padomdevēji apkārt, gandrīz būtu ko tādu palaidis garām. Netraucēja pat Sapņu fabrikas tveice un bezgaiss. Tieši otrādi, vieta ar savu klātbūtnes efektu bija ideāla, stadionā/brīvā dabā tas nebūtu tas.
“Ei, we are getting old, man, we are getting old!”:)))
Post non-existing Scriptum: Šovasar vēl jāmēģina iečekot Dohertiju dzīvajā. Cerams, ap Positivus laiku būs uz brīvām kājām. (Protams, tas būs kaut kas cits.)
Kaut kad iesāku lasīt Prusta “Zudušo laiku meklējot”, un tiku līdz pārdomām apmēram par to, ka, saskaroties ar dažādiem katalizatoriem, laiku pa laikam no dzīlēm mēdz uzpeldēt spēcīgas, sen aizmirstas bērnības sajūtas. Dīvainā kārtā man pēdējā laikā kaut kā mēdz uzpeldēt atmiņas par skarbiem jūrasbraucieniem. Neatceros, kāds pārdzīvojums varētu būt šo sajūtu avots bērnībā. Pastāv liela iespēja, ka vainojams ir romāns “Kapteiņa Blada odiseja”. Vēl var gadīties, ka pie vainas ir arī kaut kas no Džeka Londona. Nez. Varbūt arī kaut kas cits. Katrā ziņā patīkami atcerēties un vismaz pafantazēt par šo tēmu, lai arī cik smieklīgi tas neliktos manas galēja mietpilsoņa garlaicīgās ikdienas kontekstā.
Gana. Veģetēšu uz atzītu ģeniju rēķina. Lai runā huļigāni! Rembo.
Lūk, es esmu Armorikas pludmalē. Lai pilsētas iedegas vakara ugunīs. Mana diena ir galā; es atstāju Eiropu. Jūras gaiss svilinās manas plaušas; tāli vēji apraus manu ādu. Peldēt, gremot zāli, medīt, un galvenais pīpēt; dzert liķierus stiprus kā verdošs metāls, – kā to darīja mīlotie senči pie ugunskuriem.
Es atgriezīšos ar dzelzs locekļiem, tumšu ādu, niknu aci: pēc mana izskata spriedīs, ka esmu no stipras rases. Man būs zelts: es būšu dīks un rupjš. Sievietes aprūpē šos kroplos mežoņus, kas pārradušies no siltām zemēm. Es būšu iejaukts politkā. Glābts.
Un Morisons:
Grandma loved a sailor who sailed the frozen sea.
Grandpa was that whaler and he took me on his knee.
He said “Son I’m going crazy from living on the land
Got to find my shipmates and walk on foreign sand.This old man was graceful with silver in his smile.
He smoked a briar pipe and he walked four country miles
Singing songs of shady sisters and old town liberty
Songs of love and songs of death, songs that set men free.I’ve got three ships and sixty men
A course for ports unread.
I’ll stand at mast, let North winds blow
Till half of us are dead.Land Ho!
If I get my hands on a dollar bill
Gonna buy a bottle and drink my fill.
If I get my hands on a number five
Gonna skin that little girl alive.
If I get my hands on a number two
Come back home and marry you
Marry you, marry you.
Pāris tēmas, par kurām pēdējā laikā esmu vēlējies pasaulei nest vērtīgas vēstis elektroniskā formātā, taču zināma garīga vājuma un nevaļas dēļ to tā arī neesmu spējis:
Rīga, this is the end, beautiful friend, the end.
Nu labi.
Kaut
kā
tā
politika
jānobīda
uz
l
e
j
u.
Bojā auru.
)) Ghetto superstar, that is what you are…
Varētu jau arī tikai pasmaidīt par dīvainās takās klimstošajām vidējā vēlētāja IQ un vērtību sistēmu kombinācijām, un par no tām izrietošo Eiropas Zimbabvi, taču kļūst mazliet neomulīgi. Tomēr gribētos vēl kādu laiku šajā pilsētā padzīvot.
Manā skatījumā labākajā gadījumā viss LPP solītais ir kaut kādi sīki kosmētiski uzlabojumi, bet kopumā tas viss vairāk izskatās pēc nejēdzīgiem un neracionāliem naudas tēriņiem visādām luksus muļķībām un ekonomiskās sistēmas un uzņēmējdarbības vides kropļošana, apšaubāmā ceļā piesaistot apšaubāmas investīcijas. Sistēma tikmēr turpinās pūt.
Ko MAN vajag no Rīgas domes:
1) Racionāli tēriņi.
Lai neizšķērdē manu naudu visādiem idiotiskiem un neracionāliem projektiem. Lai viena ekskluzīva bērnudārza ar diviem baseiniem (par to taisnoties nākas LPP!) vietā ceļ desmit gaumīgus, taču vienkāršus bērnudārzus. Lai neceļ tādas neglītas ēkas kā Triangula bastions, Centra nams, Origo vai tā dīvainā Galerijas centrs piebūve. Lai nebūvē pasaulē dārgākos tiltus, kuri nav līdz galam pārdomāti. Labi, tie visi droši vien nav tieši LPP darbi, taču jautājums ir, vai viņi gatavojas kaut ko mainīt.
2) Godīgi iepirkumi.
Lai nepārmaksā par katru sīkumu, bet veicina godīgu konkurenci un kārtīgu uzņēmējdarbību, kas paaugstinātu konkurētspējīgu uzņēmumu veidošanos un ietaupītu naudu dažādiem pabalstiem.
3) Racionāla iedzīvotāju un uzņēmēju interešu sabalansēšana.
Protams, jāveicina investīcijas un jāatvieglo uzņēmējdarbība. To saprot pat LPP vēlētājs. Taču to var darīt racionāli, ne par katru cenu. Galvenais, lai izšķirošais faktors nebūtu lēmuma pieņēmēja ārzonas bankas konta papildināšanās.
4) Investīciju piesaistes sistēma.
Gribētos skaidru un racionālu investīciju piesaistes plānu.