Ilgi biju klusējis. Iemesls tam ir kārtējie divi pasaules iekarošanas plāni, ar kuriem esmu nodarbojies pēdējo pusgadu brīvajā laikā. Taču tikko pamanīju šadu bildi – http://zinas.nra.lv/latvija/politika/2848-popularakais-politikis-lembergs.htm , un tas manī radīja vēlmi uzrakstīt par Eināru.

Par Eināru man ir viena pagalam subjektīva un principā nepierādāma, tomēr dziļi nostabilizējusies pārliecība. Einārs ir ārkārtīgi, pat neveselīgi godīgs cilvēks. Godīgāku politķi vispār nav iespējams atrast ne Latvijā, ne ārzemēs. Pat Obamam es šajā ziņa uzticētos mazāk.

Tāpēc statistikas bildē es velku paralēles ar zināmiem aptuveni 2000 gadus seniem notikumiem. Protams, nav viņš nekāds svētais, taču ir diezgan fascinējoši no malas pavērot, kā pūlis izvēlas tieši visgodīgāko politķi par galveno grēkāzi un vienu no vislielākajiem iespējamajiem šī paša pūļa apzadzējiem par savu vismīļāko politķi.

Patiesībā tas varētu arī nebūt paradokss, ja vien tauta vienlaicīgi nečīkstētu, ka pie varas ir zagļi. Ja tautai vienkārši principā patiktu visādi vairāk vai mazāk veikli zagļi un apčakarētāji, jo tas atbilstu temperamentam vai kaut kam citam, tad par zagļiem tauta tā arī teiktu: “O! To es saprotu! Tā vajag mācēt sazagties! Bet tas Einārs ir slims. Kā var negribēt mazliet kaut ko pazag?” un viss būtu tikai loģiski. Taču šoreiz tas nebūs paradoksa atrisinājums. Ir tikai maza daļa tādu TP vai LPP atabalstītāju, kuri varbūt tā tiešām domā. Lielākā daļa sabiedrības tomēr apzagšanu uzskata par galveno ļaunumu.

Man ir teorija, ka paradoksa atrisinājums ir jāmeklē zemapziņā un intuīcijā. Lielākā tautas daļa intuitīvi jūt, ka, tiklīdz paši tiktu pie attiecīgas iespējas, tā nespētu turēties pretī kārdinājumam mazliet pakāst naudu no kādas mazāk pieskatītas tērcītes. Tam ir nepieciešams daudz lielāks spēks nekā vidusmēra cilvēks spēj iztēloties. Uzduroties šādai tērcītei, prāts vienmēr atradīs simtiem attaisnojumu, lai no tās kaut tikai mazliet pasmeltos. Līdz ar to principiālāka personība biedē, šķiet neizprotama, kā no citas planētas, un prāts galu galā viņu nostāda ārpus “savējo” loka, un laika gaitā pamazām apaudzē ar visādiem mīnusiem, līdz apziņā nostiprinās totāls monstrs.

Otrs iemesls, kāpēc Eināru tauta ienīst, varētu būt tas, ka pie mums tomēr valda bara kults un savādākos cilvēki ienīst. Par to liecina galvenais it kā nievājošais epitets “marsietis”. Šāds epitets var būt ar negatīvu pieskaņu tikai kolektīvisma kultūrā, kur visiem jābūt vienādiem. Es personīgi to uztvertu kā komplimentu. Vienmēr esmu centies uzsvērt un lepoties ar to, ka esmu savādāks nekā pārējais pelēkais bars, lai arī tā varbūt nemaz nav patiesība.