iTunes lēni vienu pēc otras skandināja kaut kādas sen iekrātas dziesmas, kuras labu laiku nebiju klausījies, atskanēja Inokentijs Mārpls, atmiņā atausa saules nokaitētas Kuldīgas ielas ar 1.5l Pilzenes aliņu pa ceļam uz Tabūnu kaut kad agrā jaunībā, no kuras atmiņās sāk palikt tikai rozā krāsas, un sapratu, ka te ir kaut kas jāieraksta. Ar to arī šis ieraksts laikam būs jābeidz. Galvā valda tukšums. Pilnīga radoša krīze. Kā personība jūtos tuvu 0. Tikai defaultas standartdomas.

Biju uz Hipiju fermu.

Aura bija. Tā ēka ir ar to visu piesūkusies. Cilvēki arī.

Servēja Gauja, kura, šķiet, bija daļēji ieradusies ar savu inventāru, kas bija forši:)

3. stāvu bija okupējis radio Skonto, kas manā skatījumā nebija īsti izdevies pasākums. Būtu vismaz hipiju mūziku spēlējuši, bet, cik nu tur tuvumā trāpījos, 70% gadījumu gāja vaļā visi 80o Tomi Džonsi un Abbas, kas ir pilnīgi citas atmosfēras mūzika. Hipiju mūzika bija kādi 10%. Daļai cilvēku laikam tomēr patika. Tā kā neciešu arī bītmūzīku, tad brīžiem pietrūka kāda muzikāla oāze, kur patverties.

Hipiji.lv telpā, iespējams, bija interesents priekšnesums, taču nesagaidīju un pēc tam nokavēju. Starp citu, viņiem tur bija Morisona bilde, kas manī rasīja monologu par to, ka Morisons nav hipijs. The Doors noteikti ir arī kaut kādas skarbākas nianses, kuras nesaskan ar hipiju rozā miera pasauli.

Žēl, ka Rudaks bija izdzīts vai pats izdzinies dīdžejot ārā pagalmā. Pārāk ekstrēmi.

Mārplu, protams, vienmēr patīkami paklausīties.

Kopumā to visu rezumētu kā “vēlos studēt Mākslas akadēmijā”. Kaut kad…:)

Cik noprotu, galvenais te šur & tur izskanējušais arguments, kāpēc neesot vērts iet uz to mītiņu, ir tāds, ka Šleseram, Šķēlem & Lembergam neesot nekādas alternatīvas:)

a) Protests ir pret korupciju.

b) Šaubos, vai kāds mani spēs pārliecināt, ka Repše, Kalniete un arī Štokenbergs&Pabriks reāli nav cits līmenis attieksmē pret korupciju nekā Šlesers, Šķēle & Lembergs.

c) ŠŠL pēc apbrīnojamās uzvaras iepriekšējās vēlēšanās ir kļuvuši 2x bezkaunīgāki nekā iepriekšējā Saeimā.

1. Tradicionālā ikgadējā apņemšanās kopš 2004. gada: kaut kādā veidā jāsapelna pietiekami naudas, lai pāris gadus varu nestrādāt parastu algotu darbu.
2. Monty Pythons atgādināja par agras bērnības apņemšanos uzfilmēt smieklīgu skeču sēriju. Apņemšanās būs uzskatāma par izpildītu, ja izdomāšu vismaz vienu smieklīgu situāciju, kuru varētu mēģināt realizēt. Būs grūti. Man ir pilnīgi pazudusi humora izjūta.
3. Jāiedzied vienu dziesmu:)))) Sarežģītākais ir atrast kādu izolētu vietu, kur varētu iekļūt ar laptopu un kur neviens nekādā veidā mani nesadzirdētu. Baigi muļķīgais pasākums.
4. Jāatsāk lasīt grāmatas. Iekrājusies gara rinda. Vispirms jāpabeidz Beketa Mērfijs.

Pārējās apņemšanās pagaidām paliks noslēpums.

Uztaisīju jlapas Wordli. Sanāca garlaicīgi. Apstiprina to, ka parāk daudz visādu “ka”. Pilns ar saikļiem un vietniekvārdiem. Forši vienīgi, “ka” alus centrā:)

Tā kā manu draugu un paziņu lokā daiļā dzimuma īpastvars jaundzimušo vidū ir aptuveni 80% un tā kā ik pa brīdim dzirdu runas par to, ka stiprais dzimums sāk izbeigties pavisam un ka šis fakts esot īpaši izteikts tieši pie mums, tad aizgāju uz Latvijas Statistikas mājas lapu paskatīties, kā tad īsti ir. Izrādās, ka puikas joprojām dzimst mazliet vairāk nekā meitenes un līdz 35 gadiem vīriešu īpatsvars visās vecuma grupās ir lielāks nekā sieviešu. No 35 gadu vecuma sieviešu īpatsvars pamazām sāk pieaugt, taču pirmspensijas vecumā dāmas kopumā tomēr ir mazāk. Pensijas vecumā gan tas viss tiešām krasi mainās, un atsevišķās vecuma grupās sievietes ir pat līdz četrām reizēm vairāk.

Lai noskaidrotu pa konkrētām vecuma grupām, jādodas šeit.

Lai arī kā šķietami zinātne ir attīstījusies, un par sevi un visu apkārt notiekušo zinām daudz, daudz vairāk nekā, piemēram, pirms gadiem 200, man ir radies iespaids, ka praktiski nevienā nozarē neviens neko kopumā tā īsti arī nesaprot. Tā kā, ja vēlam cilvēkam nodzīvot foršu un piepildītu dzīvi, diez vai būtu prātīgi viņam propogandēt tādu vērtību sistēmu, kas augstu vērtētu padziļinātu prātuļošanu par kādu no zinātnes nozarēm, kurām nav tieša ietekme uz attiecīgā cilvēka ikdienu. Tā var pazaudēt savus labākos gadus, un beigās tikai saprast, ka neko te nevar saprast. Varbūt vienīgi ir vērts palasīt to pašu Nīči, lai saprastu to, ka neviens te neko nesaprot, katrs visu tulko tā kā viņam labāk un tāpēc nav jāklausās, ko citi tev stāsta. Pievērsties mēģinājumiem padziļināti kaut ko saprast var tikai tad, ja ir tāda iracionāla vēlme. Un varbūt arī tādā gadījumā ir vērts aiziet pie psihoterapeita, lai šo vēlmi noņem. Continue reading →

Savā ja ne gluži cītīgas meditācijas tad kļūmīgu un neērtu situāciju pilnajā mūžā esmu nonācis pie vienas vērtīgas atziņas. Proti, ja man, kaut ko darot, kaut visattālākajās apziņas dzīlēs novīd kaut vismazākā kripata, kaut tikai ēna no nojausmas, ka tas, ko attiecīgajā brīdī daru, no kaut kāda skatu punkta varētu būt stulbi, tad pilnīgi noteikti pēc kāda laiciņa sapratīšu, ka tas bija stulbi. Un rakstot publisku personiskas iekrāsas blogu, tās nav tikai ēnas no pārliecības par visa rakstītā stulbumu… Patiesībā vienīgais normālais neidiotiskais personiska rakstura publisku pārdomu formāts ir tāds kā, piemēram, “veidenbaumam” http://klab.lv/users/veidenbaums/ . Taču tādu izpausmes stilu, tā sacīt, neatļauj mans stāvoklis sabiedrībā, turklāt neesmu tik asprātīgs, nepratīšu ilgstoši ieturēt stilu. Tāpēc apziņa saka: nerakstīt.
Continue reading →