Gribas te kaut ko ierakstīt, bet pašam domas tik neskaidras un neformulējamas, ka nāksies nodarboties ar plaģiātismu. Pirms laba laika lasīju Venedikta Jerofejeva grāmatu Maskava-Gailīši, un tur man ārkātīgi patika šis te:

- Bet kad tu pirmo reizi ievēroji, Veņička, ka esi stulbenis?

- Bet lūk, kad. Kad vienlaikus dzirdēju uzreiz divus pretējus pārmetumus: gan garlaicībā, gan vieglprātībā. Jo, ja cilvēks ir gudrs un garlaicīgs, viņš nenolaidīsies līdz vieglprātībai. Bet, ja viņš ir vieglprātīgs un gudrs – viņš sev neļaus būt garlaicīgam. Bet lūk, es, nīkulis, kaut kā pamanījos savienot.

- Vai pateikt, kādēļ? Tādēļ, ka mana dvēsele ir slima, taču es nelieku to manīt. Tādēļ, ka kopš sevi atceros, es to vien daru, kā simulēju dvēseles veselību, ik brīdi, un tam tērēju visus (visus bez atlikuma) – gan prāta, gan fiziskos, gan kādus vien tīk – spēkus. Lūk, tādēļ arī garlaicīgs… Viss, par ko jūs runājat, viss, kas jūs nodarbina dienu no dienas, – man ir bezgalīgi svešs. Jā. Bet par to, kas nodarbina  m a n i,  – par to es nekad un nevienam neteikšu ne vārda. Varbūt aiz bailēm, ka mani varētu uzskatīt par tērētu, varbūt vēl aiz kaut kā cita, bet tomēr – n e  v ā r d a.

- Atceros, vēl ļoti sen, kad manā klātbūtnē iesāka runāt vai strīdēties par kaut kādām blēņām, es teicu: “Ē! Un kā gan jūs varat ņemties ap šitādām blēņām!” Bet par mani brīnījās un teica: “Kas tad tās par blēņām? Ja jau tās ir blēņas, kas tad nav blēņas?” Bet es teicu: “O, es nezinu, nezinu! Bet ir.”

(Ulda Tīrona tulkojums)