Pirms pāris dienām noskatījos Pink Floyd filmu The Wall. Kaut kad “pārejas vecumā” klausoties šo albumu, man bija izveidojusies aptuveni skaidra interpretācija, par ko tas viss ir un kāds stāsts tam ir apakšā. Pāris nobeiguma dziesmas gan īsti skaidras nebija, taču nešķita, ka tam ir tik liela nozīme. Tomēr, skatoties filmu, kaut kāda fašistiska tēla šķietami būtiskā un man neizskaidrojamā loma lika pameklēt, kas tad par to visu ir rakstīts internetā. Izrādās, manas sava laika interpretācijas nav bijušas gluži precīzas:)

Pirmkārt, siena pašā finālā tiek nojaukta, nevis uzcelta:) Man jau tad likās, ka tas vairāk izklausās pēc “Tear down the wall” un nevis “Bring down the wall”, bet tas kaut kā nešķita loģiski:)

Otrkārt, albums nav veltīts no grupas aizgājušajam nervu sabrukumu dabūjušajam dalībniekam Sidam Berretam. Turklāt varbūt viņam nemaz nav īsti bijis nervu sabrukums:)

Treškārt, siena nav gluži nervu sabrukuma izraisīta pilnīga ieraušanās savā pasaulē, bet gan tāda kā nervu sabrukuma izraisīta distance starp rokzvaigzni un faniem vai visiem citiem cilvēkiem.

Tāpat izrādās, ka vienā no manām favorītēm, dziesmā “In the flesh?”:

“So ya
Thought ya
Might like to go to the show.
To feel the warm thrill of confusion
That space cadet glow.
Tell me is something eluding you, sunshine?
Is this not what you expected to see?
If you wanna find out what’s behind these cold eyes
You’ll just have to claw your way through this disguise.”

“šovs” tiešām arī drīzāk ir roka koncerta šovs, nevis dzīves tēlains salīdzinājums:) Un dziesma nav par tādu kā agrīna jauna cilvēka vai bērna optimismu, skatoties un gatavojoties ieiet lielajā pasauli, un smagu vilšanos. Līdz ar to arī nākamās dziesma “The thin ice”:

“If you should go skating
On the thin ice of modern life
Dragging behind you the silent reproach
Of a million tear-stained eyes
Don’t be surprised when a crack in the ice
Appears under your feet.
You slip out of your depth and out of your mind
With your fear flowing out behind you
As you claw the thin ice.”

nav pavisam tiešs “In the flesh?” domas turpinājums, bet gan stāsta sākums.

Vispār visa albuma iedvesmas avots laikam ir grupas dalībnieka Rodžera Votera spļāviens virsū kādam koncerta apmeklētājam Pink Floyd koncerta laika:) Jeb precīzāk, albums ir cēlies no Rodžera Votera vēlākajiem pārdzīvojumiem un pašpārmetumiem šajā sakarā. Un stāsts tātad ir par pašu Rodžeru V., kurā viņš skaidro, kā nonācis tik tālu.

Katrā ziņā manas interpretācijas gaismā man albums patika labāk. Tomēr noskatītites filmu tāpat kā noklausīties albumu noteikti ir vērts, jo mūzika ir ļoti laba un filma ir iespaidīga. Un viss, kas noveda līdz šai balansēšanai uz nervu sabrukuma robežas, ir kaut kā ļoti labi uztverams (par to kļūdījies savās interpretācijas nebiju), ir tiešām viegli iejusties galvenā varoņa ādā. Netradicionāls pārdzīvojums garantēts.