Mītiņš

Cik noprotu, galvenais te šur & tur izskanējušais arguments, kāpēc neesot vērts iet uz to mītiņu, ir tāds, ka Šleseram, Šķēlem & Lembergam neesot nekādas alternatīvas:)

a) Protests ir pret korupciju.

b) Šaubos, vai kāds mani spēs pārliecināt, ka Repše, Kalniete un arī Štokenbergs&Pabriks reāli nav cits līmenis attieksmē pret korupciju nekā Šlesers, Šķēle & Lembergs.

c) ŠŠL pēc apbrīnojamās uzvaras iepriekšējās vēlēšanās ir kļuvuši 2x bezkaunīgāki nekā iepriekšējā Saeimā.

Apņemšanās 2009

  1. Tradicionālā ikgadējā apņemšanās kopš 2004. gada: kaut kādā veidā jāsapelna pietiekami naudas, lai pāris gadus varu nestrādāt parastu algotu darbu.
  2. Monty Pythons atgādināja par agras bērnības apņemšanos uzfilmēt smieklīgu skeču sēriju. Apņemšanās būs uzskatāma par izpildītu, ja izdomāšu vismaz vienu smieklīgu situāciju, kuru varētu mēģināt realizēt. Būs grūti. Man ir pilnīgi pazudusi humora izjūta.
  3. Jāiedzied vienu dziesmu:)))) Sarežģītākais ir atrast kādu izolētu vietu, kur varētu iekļūt ar laptopu un kur neviens nekādā veidā mani nesadzirdētu. Baigi muļķīgais pasākums.
  4. Jāatsāk lasīt grāmatas. Iekrājusies gara rinda. Vispirms jāpabeidz Beketa Mērfijs.

Pārējās apņemšanās pagaidām paliks noslēpums.

Džims Morisons

Pieci pret vienu, viens iekš pieciem,

Dzīvs neviens no šejienes ārā netiks…

Vakar bija vecā, labā Džima dzimšanas diena:

I see myself as a huge fiery comet, a shooting star. Everyone stops, points up and gasps “Oh look at that!” Then — whoosh, and I’m gone… and they’ll never see anything like it ever again… and they won’t be able to forget me — ever.

Tas arī viņam izdevās.

Doori joprojām saglabā savu statusu kā mani galvenie favorīti un antidepresanti.

Realms of bliss, realms of light
Some are born to sweet delight
Some are born to sweet delight
Some are born to the endless night

(Šo viņš daļēji aizņēmies no Bleika.)

Foršākais Morisona dzejolis manā skatījumā laikam ir Awake:

Shake dreams from your hair
My pretty child, my sweet one.
Choose the day and choose the sign of your day
The day’s divinity
First thing you see.
A vast radiant beach in a cool jeweled moon
Couples naked race down by it’s quiet side
And we laugh like soft, mad children
Smug in the wooly cotton brains of infancy
The music and voices are all around us.
Choose they croon the Ancient Ones
The time has come again
Choose now, they croon
Beneath the moon
Beside an ancient lake
Enter again the sweet forest
Enter the hot dream
Come with us
Everything is broken up and dances.

Bet vispār no Dooriem man patīk praktiski viss. Totāla, gudra psihodēlija viņpus laba un ļauna.

The crystal ship is being filled
A thousand girls, a thousand thrills
A million ways to spend your time
When we get back, Ill drop a line

(Kaut kad būs jāuzraksta kas sakarīgās par to visu)

Maskava – Gailīši

Gribas te kaut ko ierakstīt, bet pašam domas tik neskaidras un neformulējamas, ka nāksies nodarboties ar plaģiātismu. Pirms laba laika lasīju Venedikta Jerofejeva grāmatu Maskava-Gailīši, un tur man ārkātīgi patika šis te:

- Bet kad tu pirmo reizi ievēroji, Veņička, ka esi stulbenis?

- Bet lūk, kad. Kad vienlaikus dzirdēju uzreiz divus pretējus pārmetumus: gan garlaicībā, gan vieglprātībā. Jo, ja cilvēks ir gudrs un garlaicīgs, viņš nenolaidīsies līdz vieglprātībai. Bet, ja viņš ir vieglprātīgs un gudrs – viņš sev neļaus būt garlaicīgam. Bet lūk, es, nīkulis, kaut kā pamanījos savienot.

- Vai pateikt, kādēļ? Tādēļ, ka mana dvēsele ir slima, taču es nelieku to manīt. Tādēļ, ka kopš sevi atceros, es to vien daru, kā simulēju dvēseles veselību, ik brīdi, un tam tērēju visus (visus bez atlikuma) – gan prāta, gan fiziskos, gan kādus vien tīk – spēkus. Lūk, tādēļ arī garlaicīgs… Viss, par ko jūs runājat, viss, kas jūs nodarbina dienu no dienas, – man ir bezgalīgi svešs. Jā. Bet par to, kas nodarbina  m a n i,  – par to es nekad un nevienam neteikšu ne vārda. Varbūt aiz bailēm, ka mani varētu uzskatīt par tērētu, varbūt vēl aiz kaut kā cita, bet tomēr – n e  v ā r d a.

- Atceros, vēl ļoti sen, kad manā klātbūtnē iesāka runāt vai strīdēties par kaut kādām blēņām, es teicu: “Ē! Un kā gan jūs varat ņemties ap šitādām blēņām!” Bet par mani brīnījās un teica: “Kas tad tās par blēņām? Ja jau tās ir blēņas, kas tad nav blēņas?” Bet es teicu: “O, es nezinu, nezinu! Bet ir.”

(Ulda Tīrona tulkojums)

Krīzes tēze

Es nezinu, ko psihoterapeiti saka krīzes apsēstiem cilvēkiem, bet es teiktu, ka psiholoģiska krīze iestājas tad, kad tava zemapziņa beidzot ir spiesta apziņai atzīt, ka patiesībā viss ir daudz sliktāk nekā tai (apziņai) līdz šim ir licies un ka pasaulei, kurā apziņa dzīvo, vairs nav vai arī nekad nav bijis nekāda sakara ar realitāti.

Vispār ar ekonomiku varētu būt līdzīgi. Straujās naudas plūsmas karstuma uzpūstajam labklājības līmenim nebija nekāda sakara ar realitāti. Maldīgi likās, ka naudas visur ir daudz un būs vēl un vēl,  bet, tiklīdz plūsma sāka bremzēt, atklājās patiesais naudas daudzums (neko nezinu par makroekonomikas likumiem, visdrīzāk runāju muļķības;)).

Mode ar džinu

Džin un džina industrija, varat liet gaužas asaras, mana nauda jūsu makos un jūsu dzira manā organismā kādu laiku netiks laista. Vakar biju uz sava slavenā brālēna un Mares modes skati, un tur bija iespējams dabūt tikai džinu vai Martini Asti. Par šampanieti nevarēja būt ne runas, bet pāris džina glāzes noprovēju. Neatceros, kad pēdējo reizi biju to baudījis, bet likās kopumā tā nekas. Uz pasākuma beigām gan sāka sāpēt galva, un sāku jau baiļoties par šo nakti ar karuseļiem gultā un smagu nākamo rītu, taču nebija tik traki, un no rīta jutos pārsteidzoši spirgts. Varētu pat teikt, ka jutos labāk nekā parasti. Valdīja mundrums, darba spars un optimisms. Taču tad pēkšņi ap 16:00 sākās pilnīga gripa. Mani padarīja pilnīgi nelietojamu tieši tādi paši kaulu laušanas un ādas jūtīguma/sāpēšanas simptomi, kādi raksturīgi visādiem vīrusiem. Varētu jau padomāt, ka vienkārši esmu saķēris kādu vīrusu, taču nekādu citu tradicionālo pazīmju nepiedzīvoju – ne man bija temperatūra, ne galva sāpēja, ne kas. Var jau būt, ka tā tomēr ir kāda dīvaina sakritība, taču Džina industrija tomēr kādu laiku cietīs.

Ja runājam par pašu modes skati, tad nejūtos īpaši kompetents, lai izteiktos, bet, kā jau parasti, bija ļoti interesanti paskatīties arī no malas, nepārzinot šīs kultūras parādības nianses. Pirms Rolands bija pievērsis manu uzmanību tam visam, nebiju iedomājies, ka tā patiesībā ir tāda atsevišķa, īpaša mākslas forma, kura var iet tik pat dziļi kā mūzika, glezniecība un kino. Šajā gadījumā runa ir vairāk par modi kā mākslu nekā vienkārši sezonas tendenci, bet te nav ne miņas no tā ārzemju augstās modes balagāna, kuru reizēm bērnībā nejauši manīju TV kaut kad 90. gadu pirmajā pusē. Marei un Rolandam lieliski izdodas uzburt interesantas asociācijas, kas pilnas ar asprātīgām idejām, pilnīgi izpaliekot sajūtai, ka kaut kas tiek radīts tikai tāpēc, lai varētu uztaisīt savu modes skati un lai varētu apgrozīties attiecīgās aprindās. Kopumā jūtu labvēlīgu skaudību, ka ir iespējams nodarboties ar tik interesantām lietām.

(Vēl visām skatēm bija forša mūzika. Un kādā no pauzēm DJ uzlika nejēdzīgās Eirovīzijas Franču Sébastiena Telliera pērli “Divine”, par kuru vispār vajadzēja kaut kad ierakstīt atsevišķu ierakstu! Brīnišķīga dziesma.)

Meta-ieraksts

2i svaigākie ieraksti liecina, ka mana patiesā iekšējā blondā daba sāk pamazām līst ārā. Tas ir tikai laika jautājums, kad ierakstīšu te kaut ko patiesi stulbu. Tipa par iPhone vai kaut kā tā.

Vispār tas, ka cilvēks raksta blogu, neko labu par viņa dzīvi neliecina. Par garīgu līderi, teksim, priekš manis tādam cilvēkam visdrīzāk nekļūt never ever.