Es nekādā ziņā nefanoju par lokālo, nu jau mazliet sašķēlušos oranžo grupējumu. Taču sieviešu žurnālā Santa ir ļoti interesanta intervija ar Jurģi Liepnieku. Mani kaut kā uzrunā (dīvaina frāze; šķiet, lietoju to pirmo reizi mūžā;) gandrīz viss, ko viņš pasaka. Continue reading
Dzīvošanas un žurnālu lietas
Tā, ieskatījos http://reinistraidas.lv/ tīmekļa žurnālā… (Ja šī tīmekļa žurnālu sērga, kurā, diemžēl, esmu iesaistījies arī es, turpinās izplatīties, tad tuvā nākotnē biežāk zināsim, kāds ir cilvēka URL, un nevis īstais vārds:))
Tagad mans dienas eksistenciālais jautājums ir: kāpēc es pašlaik Austrālijā nestudēju kino mākslu un kāpēc manas galvenās rūpes pašlaik nav manas nākāmās uzņemamās īsfilmas sižets? Continue reading
“Amatieris”, dialogi & komentārs par N.N. komentāru
Vakar noskatījos jauno latviešu filmu un nebūtu jau nekāds te īstais bluogmens, ja neuzklabinātu savas pārdomas.
Galvenais, par ko biju sajūsmā, bija tas, ka man nebija neērti aktieru vietā, klausoties viņu dialogos. Es nezinu, kas bija noticis ar latviešu kino pēc padomju ēras beigām, bet neveiklo dialogu dēļ nebija iespējams paskatīties nevienu seriālu vai filmu. Citur vairāk, citur mazāk, taču bez savas epizodes sarkšanai šķietami neiztika neviena filma. Īpaši, ja bija mēģināts iespraust kādu netradicionālāku, modernāku sarunu. Sāka nostiprināties sajūta, ka visi aktieri kļuvuši katastrofāli neprofesionāli, par spīti tam, ka visās vecajās padomju laiku filmās – Limuzīnos, Emīlos, Velna kalpos, Teātros utt. – viss bija vairāk nekā kārtībā. Amatieris patīkami pārsteidza. Šeit tikai pašā sākumā kaut kas varbūt nebija pilnīgi ideāli, kā arī vietām varēja just, ka galvenais varonis ikdienā krievu lamu vārdus laikam īsti nelieto, taču kopumā dialogi bija izcili realizēti, prieks bija klausīties.
Izlasīju arī Naumaņa recenziju KD. Lielā mērā pievienojos sajūsmai un lielākajai daļai domu. Jāpiekrīt, Continue reading
Sienas interpretācijas
Pirms pāris dienām noskatījos Pink Floyd filmu The Wall. Kaut kad “pārejas vecumā” klausoties šo albumu, man bija izveidojusies aptuveni skaidra interpretācija, par ko tas viss ir un kāds stāsts tam ir apakšā. Pāris nobeiguma dziesmas gan īsti skaidras nebija, taču nešķita, ka tam ir tik liela nozīme. Tomēr, skatoties filmu, kaut kāda fašistiska tēla šķietami būtiskā un man neizskaidrojamā loma lika pameklēt, kas tad par to visu ir rakstīts internetā. Izrādās, manas sava laika interpretācijas nav bijušas gluži precīzas:)
Pirmkārt, siena pašā finālā tiek nojaukta, nevis uzcelta:) Continue reading
Mana relativitātes teorijas mega doma: fotonam viss mūsu visums izskatās kā fotons
Pēc laikraksta Diena raksta par Lielo hadronu paātrinātāju izlasīšanas pie manis kārtējo reizi iegriezās apsēstība ar fiziku, šoreiz galvenokārt ar Speciālo relativitātes teoriju. Jāatzīst, ka šī ir jau kāda trešā reize vairāku gadu laikā, kad cenšos šo virsotni iekarot. Līdz šim tas man nebija izdevies. Visas iepriekšējās reizes pēc vairāku nedēļu mocīšanās kaut kas manas domas veiksmīgi novirzīja citā virzienā.
Šoreiz esmu ticis stipri tālāk nekā parasti, un, šķiet, Speciālā relativitātes teorijas pāris pamatlietas būs skaidras (relatīvi). Taču stāsts šoreiz ir par to, ka laikam esmu nākamais Einšteins. Continue reading
Un The Hobos līderis nav nekāds “Ūdrītis”, bet gan…
…riktīgs sex, drugs&rock’n roll:)
Arī tā Uldis Rudaks raksta savā Rokupācijā
Hospitāļu ielas Sinepju dziesmas Raimis iedvesmas avots ir…
…Raimonds Lagimovs, pazīstams arī kā Dambis, un Sinepes ir Sinepes ar medu:)
Tā Rudaks stāsta savā Rokupācijā.
Veciem vīriem nepiemērotā zeme
Noskatījos. Taisnība, filma griež kā uzasināta naža asmens (metaforu aizņemos no Ditas R.). Pagāja kāda stunda, līdz spēju atjēgties un novērtēt laimīgo beigu iztrūkumu (Holivuda mani samaitājusi). Pilnīgs naža asmens.
Alternatīvisms ir muļķības
Klausīties vai skatīties kaut ko tikai tāpēc, ka tas ir alternatīvs, ir gandrīz tik pat nožēlojami, kā būt vairākumvirziena (meinstrīma) upurim. Tas ir mazliet labāk, jo liecina, ka tevī ir kripatas no tādām aristokrātiskākām tieksmēm, kā atšķirties no bara, būt individuālistam. Taču galvenais, ir saprast, kas tev patiešām patīk, un, ja patīk, tad arī to atzīt&baudīt par spīti tam, ka tas patīk arī pūlim. Jaunajā dzīvoklī man beidzot ir MTV, un man daudz kas iekš šī TV kanāla patīk. Regulāras ievērtēšanas rezultātā šie man ir iebarojuši trīs ne pārāk garīgi barojošas, taču riktīgi kičīgas dziesmeles: Continue reading
Blogot vai neblogot
Savā ja ne gluži cītīgas meditācijas tad kļūmīgu un neērtu situāciju pilnajā mūžā esmu nonācis pie vienas vērtīgas atziņas. Proti, ja man, kaut ko darot, kaut visattālākajās apziņas dzīlēs novīd kaut vismazākā kripata, kaut tikai ēna no nojausmas, ka tas, ko attiecīgajā brīdī daru, no kaut kāda skatu punkta varētu būt stulbi, tad pilnīgi noteikti pēc kāda laiciņa sapratīšu, ka tas bija stulbi. Un rakstot publisku personiskas iekrāsas blogu, tās nav tikai ēnas no pārliecības par visa rakstītā stulbumu… Patiesībā vienīgais normālais neidiotiskais personiska rakstura publisku pārdomu formāts ir tāds kā, piemēram, “veidenbaumam” http://klab.lv/users/veidenbaums/ . Taču tādu izpausmes stilu, tā sacīt, neatļauj mans stāvoklis sabiedrībā, turklāt neesmu tik asprātīgs, nepratīšu ilgstoši ieturēt stilu. Tāpēc apziņa saka: nerakstīt.
Continue reading